Vai Latvija var būt izcila pasaulē? Var, ja grib. Bet šobrīd šķiet, ka negrib.

Skatos Olimpiādes sacensības un neviļus domāju par izcilību – visāda veida izcilību. Sestdien brokastpusdienas ēdot un runājot ar izciliem latviešu arhitektiem, arīdzan aizdomājos par izcilību. Un patiesībā domāju par šo tēmu katru dienu – it visā, ko daru un it visā ko radu. Kāpēc šī tēma?

Tāpēc, ka šogad, pētot Latvijas nākamā izaicinājuma pasaules kontekstā aprises, rodas sajūta, ka mūsu nākamā starptautiskā reprezentācija nebūt netiecas būt izcila. Un lūk kāpēc.

Šis  ieraksts un mana motivācija ir skaidra – ņemot vērā personīgo pieredzi, parādīt iepriekšējās kļūdas un aicinājums no tām mācīties. Jo vēl to var izdarīt. Šo es rakstu kā lojāls pilsonis, kā nodokļu maksātājs, kā patriots un galu galā – vienkārši kā cilvēks – un man ir svarīgi, ko par mums domā un kā šī doma tiek formulēta tuvu un tālumā. Esmu ļoti labi šo visu pārbaudījis uz savas ādas/dzīvē/darbā un gribu lai mēs – kā progresīva un cerams progresējoša sabiedrība – mācītos, mācītos un vēlreiz mācītos un šīs mācības liktu lietā – uzlabotu iepriekšējo sniegumu un radītu jaunas vērtības.

Kā teica Alberts Einšteins (ceru, ka neviens neapšauba šī cilvēka gaišredzību) – ir muļķīgi darīt visu pa vecam un sagaidīt jaunus rezultātus. Jums vajag piemērus? Nokia vai Microsoft būs gana iespaidīgs piemērs – es ceru. Tad nu lūk – Latvijas šībrīža EXPO organizācija atgādina tieši to – darīšanu pa vecam un cerību uz jaunu rezultātu. Un šeit ir četras galvenās problēmas.

Pati galvenā problēma – nav atbildes uz jautājumu – kāpēc Latvijai ir jāpiedalās Pasaules EXPO šogad? Saliekot garu sakāmo īsi – līdz šim – līdz 2012. gada 6. augusta vakaram NEVIENS no tiem, kam ir uzdevums rūpēties par Latvijas EXPO projektu nav skaidri definējis, kāpēc šoreiz Latvijai ir jāpiedalās. Publiski, atklāti, skaidri. Bez slēpšanās un noklusēšanas – tā, lai tantei Bauskā ir skaidrs – jā, mums ir jāpiedalās, jā mēs iegūsim dažādus labumus un tieši tādus, kā mums vajag. Ko mēs teiksim un vai vispār mums ir ko teikt saistībā ar globālo Milānas EXPO uzstādījumu “Paēdināt planētu. Enerģija dzīvei”. Vai mums ir satriecošas inovācijas pārtikas sektorā? Vai mūsu sklandrausis spēj globāli konkurēt un pārsteigt? Vai tā ir nākotne? Vai tā ir pat īsti tagadne? Vai ārpus etnogrāfijas tas ir tiešām atpazīstams mūsu produkts? Šādi un līdzīgi varētu jautāt arī par bitēm, ko sabiedrībai cenšas “iesmērēt” Uģis Brikmanis. Ir skaidrs, kas ir Milānas EXPO tēma, ir daudz skaistu domu – varētu tā un varbūt savādāk. Bet kāpēc tieši tā? Kā tieši šīs idejas dos pievienoto vērtību Latvijas paviljonam? Kā tieši šīs idejas izskatās uz pasaules fona – līdz šim darītā, redzētā, rādītā EXPO?

Ja nu pašiem nav no kā mācīties – jāmācās no labākajiem piemēriem ārzemēs. Šeit kā labu piemēru var minēt Lielbritānijas paviljonu Šanhajas izstādē. Valsts kā pasūtītājs skaidri definēja uzdevumu – būt starp pieciem labākajiem paviljoniem EXPO. Kas iznāca? Atklāta konkursa rezultātā Tomasa Hezervīka paviljona koncepts kļuva par pašu labāko. Ironiski, ka pašā paviljonā iekšā nebija pilnīgi neviena vārda par Lielbritāniju. Tur nebija neviena paša burta. Bet paviljons rotāja lauvas tiesu mediju ziņu par Šanhajas EXPO, tādējādi nesot Lielbritānijas vārdu pasaulē labāk nekā iecerēts.

YouTube Preview Image

Kur ir Latvijas skaidrība par to, kādi mēs gribam būt uz pasaules skatuves, ko mēs gribam teikt, kā mēs gribam būt ievēroti? Ar bitēm. Atļaušos apgalvot, ka tas ir – iespējams – cienījams risinājums 19. gs vai 20. gs sākumam, bet ne 21. gadsimtam – pat ja gribam uzsvērt savu vēlamo bioloģisko īpatnību (bet ne reālo).

Tātad – organizatori nespēj formulēt jautājumu un skaidri atbildēt – kāpēc. Kā rezultātā veidojas  haoss un šī haosa simbols ir Uģis Brikmanis – apbruņojies ar Mac datoru, nespēj pārliecinoši argumentēt – kāpēc un kādā sakarā mēs runājam par bitēm. Uģis Brikmanis - haosa vēstnesis, foto: Lita Krone, LETATas, ko es lasu – man žēl, bet mani šī pieeja nepārliecina. Tāpat kā mani nepārliecina tas, ka Latvijas Pārtikas padome ir valstu zīmolvedības eksperti, uz kuru teikto es paļaujos un ticu, ka viņi zin – kā labāk :) Viņi nezin – to es varu droši teikt liekot roku uz sirds. Vai mēs esam medus lielvalsts? Esam inovējuši medus ražošanu? Esam līderi biškopībā – pasaulē, Eiropā vai vismaz Skandināvijā? Ko tieši mēs teiksim? Un kā mēs sakāmo pamatosim? Kā mēs pierādīsim savu integritāti un mūsu uzstādījumu pamatotību? Mēs zinām, kas ir bites – bet piedodiet – medu mēs ievedam no Ķīnas, Holandes un Krievijas un pārfasējam. Man tas šķiet nevis smieklīgi, bet nožēlojami un kaunpilni.

Nemaz nerunājot par to, ka Mac datora klātbūtne ir pilnīgi nepamatota – zinot, ko ar to var izdarīt, Uģa Brikmaņa koncepcija ir  Rīgas Lietišķās mākslas koledžas pirmā kursa studentu darba līmenī (lai gan esmu drošs – RLMK ir talanti, kas šo spēj radīt pat labāk – gan satura, gan formas aspektā). Un tieši tādēļ šī datora klātbūtne ir tieši ironiska – rīkoties nemāku, bet tas labi izskatās – kāpēc ne? Skatoties uz šo šķībi greizo, steigā “samargoto” neko Uģa Brikmaņa rokās, man kļūst patiesi skumji. Tas ir tikai sākums – negribas iedomāties, kāds būs rezultāts. Es esmu pret to, ka šādi reprezentē starptautiski manu valsti un grauj Latvijas reputāciju. Es nevēlos par to maksāt, vēl jo vairāk  pieņemt to, ka diletanti uzdodas par kompetentiem speciālistiem. Varētu pajautāt – tieši kādi starptautiski atzīti un iepriekš novērtēti Uģa Brikmaņa panākumi dod viņam morālas tiesības uzurpēt Latvijas starptautiski jau tā trauslās reputācijas bojāšanu? Ja šādu piedāvājumu jebkādā atklātā konkursā kāds iesniegtu, tad ir skaidrs, ka nekur tālāk šāds piedāvājums netiktu – tas diemžēl ir kaut kas daudz sliktāks par viduvējību. Šādu “dzeju” sacerēt var praktiski jebkuršs intelektuāli attīstīts cilvēks. Cita lieta – kritiski domājošs cilvēks nekad necenstos to pasniegt kā valsts reprezentācijas mēģinājumu. Ķeksītim? Iespējams, der. Izcilībai – diemžēl, nē – neder.

Otra problēma – laba procesa pārvaldība / caurspīdība. Man prieks, ka sociālajos tīklos it visi mēs slavējam labo praksi, savus un citu panākumus – lielus un mazus, iedvesmojošus piemērus, no kuriem mācīties. Bet kāpēc mēs praksē nepielietojam šīs pašas vērtības, kuras tik ļoti cildinām mūsu sociālo tīklu dzīvē? Taču šeit diemžēl ir taisnība Albertam Einšteinam – mēs ne tikai nemācamies no iepriekšējās pieredzes – mēs to vienkārši ignorējam. Kā tā? Lūk kā.

Sāksim ar to, ka Latvijas paviljona Hanoveres EXPO organizatori bankrotēja. Tas pats gandrīz notika ar Šanhajas EXPO organizatoriem. Un šeit man ir jāsaka, ka vienīgo īsto mugurkaulu 2010. gada nogalē nodemonstrēja tā brīža Ārlietu ministrs Aivis Ronis, kurš atbildīgā sanāksmē skaidri pateica – šāda valsts attieksme ir drauds valsts starptautiskajai reputācijai un ir jādara viss, lai šādu situāciju nepieļautu. Žēl, ka šobrīd nav neviena, kas spētu ar stingru mugurkaulu pateikt, kas ir valsts reputācijas interesēs starptautiskā mērogā un kā šo reputāciju veidot – neiekrītot šarlatānu un diletantu lamatās. Vai varbūt tomēr Edgaram Rinkēvičam ir kas sakāms?

Cits aspekts šai pašai tēmai ir tas, ka tiek konstanti ignorēta visas iepriekšējā pieredze. Kurš no procesa iesaistītajiem ir pieredzējis EXPO tēmā? Es pats esmu bijis divos EXPO – Hanoverē un Šanhajā, tāpat esmu redzējis kādu labu mantojumu ir atstājuši EXPO Seviļjā,  un Briselē. Tas sniedz priekšstatu – patiešām labu. Cik no mūsu lēmumpieņēmējiem par šo ir interesējušies? Cik EXPO ir apmeklējis Uģis Brikmanis? Gribētu zināt, kāda ir viņu pieredze, lai tad varētu objektīvi saprast – cik pamatotas ir runas un lēmumi, balstoties uz pieredzi un zināšanām, nevis teoriju. Tāpat jautājums – kāpēc netiek piesaistīti labākie tēmas eksperti? Tāds piemēram ir Ivars Mailītis, kurš ir ne tikai piedalījies 1986., 1992., 1993., 1998., 2010. gada ideju radīšanā un apspriešanā, bet arī apmeklējis visus šos EXPO un zina vairāk par šo tēmu par mums visiem kopā ņemtiem. Tā ir ārkārtīgi vērtīga un unikāla pieredze un to ignorēt nozīmē nemācīties no savām kļūdām. Atkal jau šķiet, ka Albertam Einšteinam ir taisnība. Vismaz šobrīd.

Saprotams, ka tiem, kas ir bijuši iesaistīti EXPO procesā Latvijā un cietuši finansiālus zaudējumus, šī tēma ir smaga un droši vien, ka nav vairs intereses par šo runāt – tāds rūgtums – ja par valsts reprezentāciju ir jāpiemaksā – tad nav laba sajūta uzņēmējam. Taču ir patiesi pieredzējuši cilvēki, kuru zināšanas ir zelta vērtē un tās ir jāliek lietā – tas ir visu mūsu pašu labā. Ja pieredze netiek izmantota, tad uzskatu, ka no kļūdām neviens nemācās – vismaz tie, kas ir atbildīgi.

Kāpēc netiek organizēts atklāts, skaidrs konkurss – gan par idejām, gan par risinājumiem, gan par arhitektūru? Kopš Šanhajas EXPO ir pagājuši nupat jau 2.5 gadi – laika ir pieticis un finanšu taču arī netrūkst. Turklāt konkursa sarīkošanai nekādu mega budžetu nevajag. Šanhajas EXPO gadījumā pats biju spiests sarīkot labākā risinājuma izvēli – tas prasīja tieši divas nedēļas un precīzi 0 līdzekļu. Ja to var viens cilvēks, domāju, ka valsts to var vēl labāk un veiksmīgāk. Laika ir bijis pietiekami, taču atkal šķiet, ka Albertam Einšteinam taisnība.

Trešā problēma – kompetence. Paša pieredze Šanhajas EXPO organizācijas laikā lika daudzreiz aizdomāties par visu kopumā un par daudzām lietām atsevišķi. Un diemžēl jāatzīst – kompetences varētu vēlēties stipri vairāk – kā procesa organizācijā, tā arī specifiskās tēmās vērtējot visa veida saistītās lietas attiecībā uz valsts starptautisko reprezentāciju. Šeit neviļus ir jāatsaucas uz ekspertiem, kas ir palīdzējuši saprast, kā tieši labi nest Latvijas vārdu pasaulē. Kārtējo reizi pārlasot Saimona Anholta ieteikumus, jāsecina – lai gan par šo ieteikumu apkopojumu savulaik ir samaksāts EUR 80k, šķiet, ka nekas no šī nav ņemts vērā. Pat šobrīd – nav par vēlu to paņemt, pārlasīt un likt lietā. Galvenais – zinot EXPO nozīmi valsts tēla veidošanā, šī funkcija pēc piederības arī jādeleģē tiem, kas ir atbildīgi par valsts tēlu – mārketinga un SA ekspertiem, kas spēj saprast – kā konceptuāli Latvijai ir jākonkurē EXPO, lai mēs tiktu pamanīti. Ar novecojušām, realitātei neatbilstošām (nepamatotām ne ekonomiski, ne pēc būtības) idejām mēs netiksim pamanīti. Tāpat pēc būtības šāds projekts ir jāvērtē kontekstā ar EXPO attīstību globāli – noteikti tiem, kas par šo tēmu interesējas, ir zināms, kas ir EXPO paradigma šobrīd kopumā pasaulē.

Ceturtā problēma – komunikācija. Jeb pareizāk sakot – tās trūkums. Labi zinot – un to zin visi – gan lēmēji, gan nodokļu maksātāji – EXPO koncepts Latvijā ir maz par maz skaidrots. Katru reizi, kad tiek runāts par EXPO un par daudzām citām lietām, vienīgais, ko redz sabiedrība – tie ir tēriņi, bez skaidri mērāma rezultāta. Turklāt EXPO gadījumā pamatoti izskan jautājums – kāpēc tas ir vajadzīgs? Ko tas dos valstij un ekonomikai? Kā tieši mēs sevim reprezentēsim un ko mēs no tā iegūsim? Šeit ir liela gūzma jautājumu un gaužām maz atbilžu. Ja valsts kā pārvalde vēlas savu pilsoņu atbalstu šādām iniciatīvām, tad valstij ir skaidri jāatbild uz jautājumiem par EXPO un tā nozīmi valsts dzīvē. Ko mēs visi no šī iegūsim? Kāda būs atpazīstamība, kāda būs tirdzniecība, kāda būs citu valstu interese par sadarbību ar mums? Šeit kā labs piemērs jāmin piemēram Zviedrija Šanhajas EXPO izstādē. Zviedrija paviljonā divos stāvos bija vērojama pati izstāde, savukārt trešajā stāvā – 7  konferenču zāles, kurās visās notika aktīva tirdzniecības darbība – zviedru uzņēmumi pārdeva savas preces un pakalpojumus ķīniešiem. Vai arī pārbaudīts piemērs Hanoveres EXPO 2000. gadā – Holandes paviljons, ieguldot 35m EUR paviljona izveidē, rādot Holandi atraktīvi un aizraujoši, ienesa valsts ekonomikā 350m EUR izstādes darbības rezultātā.

Kāpēc mēs neskaidrojam to, ko un kādā veidā Latvija plāno pārdot pasaulei? Jo EXPO projekta mērķis nav tur vienkārši būt – tur ir jārāda savas spējas, kas iespējams, ir noderīgas pasaulē. Mums ir jāmijiedarbojas ar citām valstīm un jāvirza savas inovācijas, preces, pakalpojumi – jebkas, kā mēs varam iekļauties globālā ekonomikā un ar labāko prātu palīdzību nepazust.

Patiesībā šeit būtu tik daudz skaidrojamā materiāla, ka pietiktu kādiem gadiem 5, ja ne visiem 10. Un šobrīd tieši puse laika ir pagājusi līdz Milānas EXPO atvēršanai kopš Šanhajas EXPO slēgšanas, taču ne pušplēsts vārds dzirdēts par to, kāpēc tas mums ir svarīgi.  Vai nepietiek drosmes pateikt Berluskoni paldies par ielūgumu, bet šoreiz izlaist dalību? Arī šis informatīvais process ir smags un pamatīgs darbs, kas kādam ir jādara. Bet – ja mēs zinam, ka mums būvējot tiltu pazūd 27 miljoni latu, tad jādomā par prioritātēm – vai mēs esam par tiltiem vai par nākotni. Veiksmīgs starts EXPO – iespējams – nākotnē varēs paēdināt mūsu pensionārus. Bet lēmums par prioritātēm jāpieņem tagad. Un noteikti, ka tik valstiski svarīgam uzdevumam var atrast līdzekļus – ilgtermiņa saimniekošanas apstākļos.

Izlasot man pašam šo visu, domāju par tēmu – nu ko es te bļaustos? Tas taču nevienam ne silts ne auksts. Es neesmu ne ietekmīgs oligarhs, ne šofera dēls un pat ne politiķis. Es esmu ierindas pilsonis – vienkāršs cilvēks. Kāds var teikt – ko tad pats nedari? Viss ir tieši tik skaidri – darba dalīšanas apstākļos es paļaujos, ka maksājot nodokļus, valsts pārvalde algo kompetentus speciālistus, kuru uzdevums tad ir šo procesu kvalitatīvi nodrošināt arī ar manu ieguldījumu. Šobrīd es redzu, ka ir lietas, kas nav īsti labi noorganizētas, kādēļ arī šo rakstu, ar domu, ka gan Valdis Dombrovskis, gan Roberts Ķīlis, gan Edgars Rinkēvičs, gan Daniels Pavļuts ir tie valsts pārvaldes cilvēki, kas labi izprot mūsu vietu pasaulē un to, ka viņu rokās ir panākt, lai lietas notiek savādāk – atbilstoši 21. gds paradigmām it visā. Es sagaidu, ka šo manu sajūtu kāds ņems nopietni un iespējams mainīs esošo situāciju. Jo to  vēl var izdarīt.

Ja neņems nopietni – es nebūšu pabļaustījies – es savas kompetences robežās būšu devis ieguldījumu – taustāmu – ar piemēriem parādot, ka daudzas lietas ir deguna priekšā – pieredze, zināšanas, par naudu nopirkti padomi – tas viss vien pareizi/loģiski/mērķtiecīgi jāliek lietā. Zinu, ka vismaz kāds mācīsies no šī. Pat ja ne visi. Ar to mana misija būs paveikta.

Un tāpēc kā laba ziņa man bija jaunums par Latvijas kavēšanos ar tēmas paziņošanu izstādes organizatoriem.

P.S. domājot par šo visu un rakstot šo visu, aizdomājos par latviešu identitātes būtību. Vai tiešām mūsu identitāte ir shēmas un sarunāšanas vai tomēr mēs cienam godīgu un atklātu spēli? Nergibētos ticēt Alvim Hermanim, ka mēs daram vienu, sakam otru, domājam trešo.

Padod ziņu saviem draugiem:
  • del.icio.us
  • Facebook
  • Google
  • draugiem.lv
  • TwitThis

11 komentāri


  • 3 konkrēti soļi ko / kā savādāk? Ko jau šonedēļ, ko nākajā mēnesī un ko nākamgad?

    • 1. Konkrēta atbilde – kāpēc piedalīties? Lai sniedz atbildīgie.
      2. Konkrēti uzdevumi, kas jādara – konkursi par idejām un arhitektūru.
      3. Konkrētas atbildīgās personas – lai informē par visu, kas un kā notiek.

      Tik vienkārši.

  • Visu slinkums lasit, bet kas notika? Šogad valsts atteicās no jūsu pakalpojumiem priekš EXPO? Laikam būs beidzot jāsāk strādāt, nevarēs vairs uzdzīvot uz valsts rēkina. Ak, jūs nabadziņi!

  • viss jau pareizi, bet tikai aizstāj “medus” ar “vertikālais vēja tunelis” visur textā un principā pilnīgi to pašu varēja uzrakstīt pirms pagājušā pasākuma

    • Pilnīgi piekrītu – diemžēl mēs pēc Šanhajas EXPO par šo runājām un nospriedām, ka visdrīzāk tieši tā arī būs. Un tieši tā ir. Pravietis savā tēvu zemē, ja? Tā iznāk.

  • “Kāpēc mēs neskaidrojam to, ko un kādā veidā Latvija plāno pārdot pasaulei? Jo EXPO projekta mērķis nav tur vienkārši būt – tur ir jārāda savas spējas, kas iespējams, ir noderīgas pasaulē.” Tā problēma jau ir tā, ka mēs vispār vairs nesaprotam, kas ir tas vadošais spēks, kas virza Latvijas zīmolu. Katrs velk deķi uz savu pusi, kas norāda uz latvieti ļoti raksturojošu lielumu – absolūtu nespēju darboties komandā.

  • Ansi, paldies par skaidrojumu un analīzi (tā nepavisam nebija neartikulēta bļaustīšanās). Es vispār biju absolūti palaidusi šo garām un esmu pārsteigta par lēmumu par tēmu izvēlēties bites/medu.Ja runājam par EXPO, tad sabiedrībai (kā pats saki) trūkst skaidrojuma par izmaksu lietderību un caurspīdīguma par vīziju un izvēles pamatojumu.
    Un nav jau tikai jāpiedāvā risinājumi vai jādara pašam. Dažreiz ir vajadzīgs kāds, kurš no malas pasaka – tas nekam neder, citi dara tā un ir pierādījies, ka tā ir labāk. Vai vismaz uzdod jautājumu – Kāpēc?

  • Pareizi uzdoti jautājumi!
    Labi, ka pielikāt klāt emocionālo noti. Skan mazliet skaļāk un kāds sadzird, arī es.
    Jautājumus – kāpēc?, kāds ir mērķis?, kādu rezultātu vēlamies sasniegt? – ir jāuzdod vēlreiz un vēlreiz. Tā ir daļa no virzības, attīstības. Lietas mainās un strauji.
    Diemžēl valsts pilsoņi caur pārvaldi nav tikusi skaidrībā – kādu valsti mēs vēlamies, uz kādu virzāmies 5, 10, 50 gados? Tad jau arī nezinām ko darīt tai EXPO. Paskatāmies uz dažiem dārgiem, smukiem stendiem un nopūšamies… Ka mēs tā varētu, bez jēgas, bet daudz!
    Jāturpina meklēt, prasīt un jādarbojas!
    Lai veicas!

  • Diemžēl no kļūdām nemācāmies… Atceros, kā tika atteikta dalība Japānā… nepiedalīšanās ir nevarēšanas un negribēšanas demonstrācija, jo Milānas tēma Latvijai ir pateicīga un izmantojama.

    Biju EXPO 2000 Hannoverē. Tā bija lieliska Latvijas prezentācijas iespēja, ko izmantojām, katru dienu bijām Vācijas un Pasaules mediju lappusēs. Nepiekrītu, ka Milānā nav jāpiedalās. EXPO Eiropā piedalīties ir daudz vienkāršāk.. un iespējamāk…

    Par EXPO 2000 organizatoriem man savs viedoklis. Bet Latvijas prezentācija bija izdevusies un galvenokārt pateicoties Bikses un Elera izgudrotajam paviljonam un Strazda Zīmes projektam. Hannoverē mēs bijām pamanīti un populāri.

    Latvijā ir tik daudz mārketinga talantu, bet politiķi nobremzē civilizētu procesu attīstību. Aizbildināšanās ar naudas trūkumu – daudz kur citur nauda tiek tāpat vien iztērēta… tas nepārliecina.

    EXPO ir pasaules sasniegumu demonstrēšanas skatuve, tā ir lieliska iespēja parādīt nu ja ne sasniegumus, tad radošo varēšanu pārsteidzot… un radošā mums netrūkst… Vajag neļaut izčakarēt iespēju un par to var cīnīties… MUMS TAČU TAGAD GODĪGA VALDĪBA :) )

pievieno savu komentāru