Visi raksti, kur lietots atslēgas vārds: 'Latvija'

6 no 6

Couch surfing realitāte VIDEO

Daudz esmu dzirdējis, daudz esmu domājis. Un šeit kur gadījies, kur ne – Mr. Gadījums, mani saveda kopā ar vienu reālu coach sērferi no Itālijas, kuru sauc Kiāra – pareizi itāļu valodā Chiara. Meitene ļoti komunikabla un piekrita atbildēt uz maniem jautājumiem. Par ko mēs runājām?

  • Par to, kas ir cool par couch surfing
  • Par to, kādās valstīs Chiara ir bijusi
  • Par to, kā tiek pieņemts lēmums kur braukt
  • Par to, ar kādiem cilvēkiem Chiara izlemj kontaktēt
  • Par to, kāpēc drošība ir svarīga šādā pasākumā
  • Par to, kāpēc Chiara izvēlējas Baltijas valstis
  • Par to, kas mums jāzin par Milānu
  • Par to, kāpēc Milāna ir jaunu cilvēku pilsēta
  • Par to, kāpēc Milāna nav modes upuru pilsēta
  • Par to, kur Chiara dosies septembra beigās ar couch surfing servisu
  • Par to, ko Chiara dara savā dzīvē šobrīd
  • Par Chiaras diplomdarba tēzēm
  • Par to, ka vīrieši nekad nemainās

Pēc manas saprašanas couch surfing ir tāda lieta – speciālā mājas lapā cilvēki iepazīstas un ceļo, dzīvodami pie attiecīgajā mājas lapā iepazītiem cilvēkiem. turpināt lasīt ‘Couch surfing realitāte VIDEO’

Kaspars Bebris par dzīvi, darbiem un jauno LV kaitborda filmu – VIDEO

Ideāli. Lieliska diena un lieliska iespēja vakar bija satikt Kasparu Bebri – labi zināmo snovborda meistaru ziemā un aizrautīgu kaitborda meistaru vasarā. Ar ko Kaspars nodarbojas ziemā? To var redzēt šeit Thomas Stockli slavenajā fotogrāfijā. Vasarā tas atkal ir kaitbords. Šajā vasarā vēl nebiju saticis senos kaitborda draugus, tāpēc tiekoties gribēju noskaidrot, kas jauns kaitbordā. Ko es noskaidroju?

  • Lietuviešu kaitborderi ir spēcīgāki par latviešiem sacensības
  • Latviešu kaitborderi ir spēcīgāki afterpārtijā par visiem citiem
  • Tīzeris – drīz būs jauna LV kaitborda MEGA filma

Vasara šogad ir izdevusies. Vēja nav trūcis, tāpat viļņu un citu dabas stihiju, kas ļauj kaitborderiem justies elementā. Tad nu Kaspars Bebris par visu šo te arī stāsta.http://www.vimeo.com/6000699

Ko kanādietes domā par Latviju?

Šīs nedēļas sākumā satiku divas meitenes no Kanādas (man ļoti patīk Kanāda), kuras bija nonākušas pilnīgi improvizētā veidā mūsu valstī. Viņu improvizācijas galamērķis patiesībā bija Krievija, kura viņas devās profesionālu mērķu vadītas – viena no meitenēm ir iesaistīta Vankūveras Olimpiādes sagatavošanā, otra tā arī nesapratu ar ko nodarbojas. Bet man svarīgākais bija noskaidrot – kāda ir šo meiteņu sajūta par Latviju? Kā viņas izjūt Latviju, ko domā par satiktajiem cilvēkiem? Lai gan saruna solījās būt gara, tā nebija diez ko gara, bet attieksmi varēja sajust. http://www.vimeo.com/5999647

Next export from Latvia? sajūta sestdienas vakarā

Domājot par to, kā veidojas mana identitāte, zinu, ka pilnīgi noteikti viens no raksturojošiem teicieniem ir – Tu esi tas, ko Tu ēd. Un es šajā sakarā saprotu, ka laika gaitā esmu iesakņojies kā latvietis (par spīti skandināviskajām un viduseiropeiskajām saknēm). Jo:

- man garšo rupjmaize

- es bieži vedu rupjmaizi uz citām valstīm un dāvinu to kā valsti reprezentējošu sajūtu

- lepojos ar rupjmaizi kā mūsu īpašo identitātes elementu

Un kopš esmu šai tēmai pievērsies, pavisam nesen – pirms kādiem pāris mēnešiem – manā redzeslokā nonāca kāda īpaša rupjmaize. Rankas rudzu maize ar zīmolu “Ķelmēni”.

Un šeit es redzu, ka zīmolveži un zīmolvedes varētu likt aiz auss sekojošas mācības (pieredzes diktētas):

- integritāte. Paņemot rokā “Ķelmēnu” kukulīti (tieši šī pamazināmā forma lieliski raksturo gan sajūtu, gan izmēru), es sajutu, ka šeit nav nekā lieka – nekādu fokusgrupu par neadekvātiem budžetiem, nekāda zīmola vērtību pētījuma, nekāda “big logo” slimības, nekādas pazīmes par aģentūras un Klienta bezgalīgajiem ķīviņiem. Nav jūtami “mārketinga guru” pirkstu pieskārieni šim – es nebaidos šī vārda – brīnišķīgajam produktam. Viss ir pašu veidots un tieši tik vienkāršs, lai ar šo vienkāršību uzrunātu – uz visa mākslīgā fona – izceltos. Iespējams – kļūdos un “Ķelmēnu” back office rosās simtiem mārketinga rūķu, kas slēpj pēdas. Taču neticas man.

- produkta kvalitāte. Ir tikai un vienīgi īsta manta – maize, kas pārdod pati sevi. Ar garšu, ar iesaiņojumu – ļoti vienkāršu. Un ar šo līdzi – arī buzz – jo par šo maizi uzzināju no draugiem un paziņām. Un tam es ticu visvairāk (to apliecina arī pētījumi).Maize ir tieši tik laba, lai draugi nejaušā sarunā pastāstītu par savu pieredzi, nemaz īsti neatceroties konkrētas pazīmes – kā identificēt to veikalā. Nu tas kukulītis ar zaļo papīru – tā bija vienīgā pazīme, pēc kuras orientējos.

- garša. Oh un ahh šeit nederēs – patiešām neko tik garšīgu savā rupjmaizes pieredzē nebiju jutis. Iedomājoties to tagad un atceroties – saskrēja siekalas mutē. Tik dzīva ir tā sajūta. Garantija, ka nekad nebūs vilšanās. Pārliecība, ka savādāk nemaz nemēdz būt un garša būs tieši tāda pati arī turpmāk (jau vairākus mēnešus citas rupjmaizes neesmu pircis).

Iznāca tāda neliela saslavēšana. Un tā arī ir. Patiesībā punktu sajūtai pielika tas brīdis, kad rūpīgi apskatīju etiķeti un ieraudzīju ar parastu lodīšu pildspalvu uzrakstīto cepējas vārdu Daiga. Es sajutu tādu personīgu attieksmi, kādu nevar iegūt ne ar kādām miljonos eiro un dolāru vērtām iekārtām, kuras štancē bezpersoniskus mārketinga krāmus. Tas bija patiesas atklāsmes mirklis. Laime, varbūt.

Par Latviju pasaulē – VIDEO

Kas notika šodien? Bija atkal daudz un dažādas tikšanās un cita starpā viena interesanta saruna, kas manas domas šodien aizvirzīja daudz apspriestā tēmā tepat Latvijā – kā mūs, Latviju un latviešus, uztver pasaule. Tikšanās nebija saistīta ar Latvijas tēlu, bet sarunā skartās tēmas uzjundīja manī nelielas atmiņas par Igauņu Dienām Rīgā, 2005. gada 19.-21.maijā, kuras man bija tas gods palīdzēt organizēt. Tad arī iepazinos ar Enterprise Estonia cilvēkiem, faktiski divus mēnešus pavadīju pilnīgā Igaunijas iedvesmas vilnī.

Un no kā man tas iedvesmas vilnis bija? No tā, cik ļoti atsaucīgi un tomēr uz mērķi orientēti cilvēki strādāja šajā uzņēmumā, ar kādu prieku un lepnumu viņi piedalījās savas valsts pārstāvēšanā (lai arī tepat kaimiņvalstī, tomēr tas nemazināja viņu atbildības sajūtu un attieksmi pret savu darbu un valsti), kā līdz vissmalkākajiem sīkumiem bija visu pārdomājuši par un ap savas valsts prezentēšanu latviešiem, cik atvērti un operatīvi tika piedāvāta visa veida sadarbība no Igaunijas Vēstniecības Rīgā -iespaidu kopums, kas visnotaļ veicināja sajūtu par Igauniju kā par valsti, kas mani gaida un kur man ļoti gribētos nokļūt (lai gan daudz reiz jau ir būts). Faktiski igauņi vēlreiz apliecināja, ka māk sevi pasniegt, ka māk par sevi rūpēties un ka māk priecāties par sevi un savu prieku ir gatavi piedāvāt visiem, kas to vēlas.

Lielākais pozitīvais šoks man bija tad, kad darba vajadzībām saņēmu Igaunijas zīmola grāmatu, kurā tika skaidroti valsts un nācijas identitātes elementi, kā arī veidi kā ar šo elementu palīdzību pastāstīt citiem, kas igauņi īsti ir :) Un tad es paliku uz pamatīgas pauzes un domāju – vai es zinu jebko par Latvijas un savu identitāti tādā līmenī, lai skaidri un nepārprotami pateiktu japānim, brazīlim, etiopietim un kanādietim – kas es esmu, ko es daru un kāpēc ar mani ir interesanti? Ko man izdevās atrast par mums pašiem, ir Latvijas Institūta darbs un arī Ērika Stendzenieka padarītais. Tas pagaidām arī viss. Kas man nepalika skaidrs – kurš ir īstais un vienīgais, ko varu asociēt, runājot par sevi un savu identitāti Latvijā?

Paša identitāti es drīzumā noskaidrošu, jo dokumentos esmu atradis dzimtas koku vairāk kā 100 lpp grāmatas formātā, ko mans attāls radinieks ASV pirms gadiem 20 sarakstīja. Neesmu līdz šim izlasījis. Izlasīšu un sapratīšu savas ģimenes stāstu piecās paaudzēs. Bet kā paliek ar šo brīdi – man nav īsti skaidrs.

Tūrisma nozares uzņēmējs un vienkārši interesants sarunu biedrs Pierre Blime bija mans šīsdienas viesis un aicināju viņu dalīties ar viedokli par mums. Tīra fakta konstatācija :) iespējams, ka raisa pārdomas un iespējams – vēlmi mainīt esošo status quo. Kurš piedalās?

http://www.vimeo.com/5863253
Page 6 of 6« First...«23456