Šanhajas Rolex Masters 2010

Nekas par pulksteņiem šeit nebūs, bet par tenisu gan. Pārlasīju vairākkārt pasākuma nosaukumu un sapratu, ka vienkāršāk un labāk pateikt nevar. Jo tas viss notika Šanhajā, Rolex to visu sponsorēja ( nekur neredzēju Rolex atlaiž stendu pagājušā gada modeļiem, bet laikam viss bij’ izgrābts pirmajās dienās – kā saka – while supplies last) un meistari bija patiešām ieradušies kuplā skaitā – pasaules Top 48 labākie tenisa spēlētāji. Un liktens ar to visu izspēlēja joku :) Es nekad iepriekš nebiju bijis šādā pasākumā un šoreiz tas bija īpašs man un citiem latviešiem – Ernests Gulbis spēlēja. Un šeit jāsaka paldies Matīsam Kaļānam, kurš mani izrāva no darba dunas uz iespējams labākajām 36 stundām manā Šanhajas brīvajā laikā. Bet nu tad par visu pēc kārtas.

Teniss man ir zināms no bērnības, kad asfalta kortos Vagonbūvētāja stadionā Mežaparkā tika aizvadīta ne viena vien vasara. Savam priekam – vienkārši spēlējām, lai labi pavadītu laiku.

Un šī ir nākamā saskare ar to manā mūžā. Un tāda saskare, kādu pat pārdrošākajos sapņos nebiju iedomājies. Paldies draugu lokam, kas iedvesmoja un paldies draugiem, kas palīdz visam notikt. Pat nezinu ar ko sākt.

Labi – sākšu ar to, ka Ernests Gulbis neapšaubāmi ir visu laiku izcilākais tenisists Latvijas tenisa vēsturē. Es nezinu, ko domā eksperti, bet es – spriežot par Ernesta sniegumu ilgtermiņā – priecājos, ka kāds šādā ļoti labā veidā nes Latvijas vārdu pasaulē. Par to pārliecinos ne vienu reizi vien – pat iekāpjot metro pa ceļam uz stadionu, sastaptais amerikānis Marks no Los Andželosas nekļūdīgi spēj nosaukt Ernesta uzvārdu, kad uzzina no kurienes mēs esam. Sarunas gaitā konstatējam, ka Marks seko līdzi tenisam, ceļojot pa daudziem pasaules turnīriem un par Ernestu viņam ir izveidojies viedoklis – tas ir augstākās raudzes talants, kas jāslīpē. Un kas nav mazsvarīgi – valsts atpazīstamībai šis ir ļoti nozīmīgs mirklis, jo caur talantiem par valsti uzzin plaši pasaulē. Tam mēs ticam – jo tieši tāpēc esam uzsvēruši šo arī mūsu Latvijas paviljona Laimes Tehnoloģijas koncepcijā. Es pats ticu, ka tas viss ir tieši šādos – izcilos – cilvēkos, kas spēj nodot ziņu par mūsu eksistenci augstākajā līmenī pasaulē dažādās jomās. Tāpēc par Ernestu prieks, neviltots.

Tāpat jāsaka, ka biju patīkami pārsteigts, iepazīstoties ar Ernesta tēvu, pazīstamo uzņēmēju Aināru Gulbi, par kuru līdz šim biju lasījis tikai avīzēs. Īsā saruna par tenisu un ar to saistītām lietām atstāja lietpratēja un stratēģa iespaidu. Pēc šīs sarunas arī nofotografējāmies kopā ar Aināru, Ernestu un Latvijas paviljona brīvprātīgajiem, kas mēroja vairāk kā 2h garu ceļu, lai būtu klāt uz Ernesta spēli otrdienas vakarā. No kreisās – Ainārs Gulbis, es pats, Renārs Vuškāns, Līva Pūce, Ernests Gulbis, Uģis Paurs, Dāvis Dreiska un Reinis Lismanis, fotografē Matīss Kaļāns – kurš ir bijis Ernesta treniņbiedrs sen sen – pats pieredzējis tenisists, tāpēc viss piedzīvojums kopā bija patiešām aizraujošs tieši pateicoties Matīsa zināšanām un lietpratīgiem komentāriem.Latvieši Šahnajā. Ernests Gulbis ar atbalstītājiem.Un pateicoties tieši Aināram Gulbim – par ko arī sakām visi kopā LIELU PALDIES – man un vēl citiem latviešiem izdevās skatīties pasaules labāko tenisistu spēles no tā saucamajiem “players box” – pirmā rinda centrālajā kortā uzreiz aiz mediju vietām. WOW!!!!Matīss Kaļāns un Ansis Egle TV kadrā noķerti. Šo kadru atradu tviterī :)Jā – šis kadrs tika atrasts tviterī, pateicoties Mārtiņam Kažemakam. Un tas ir bijis kkādā TV ekrānā :) Jā – mēs bijām aktīvi atbalstītāji – brīžiem pat labāk pamanāmi kā franču spēlētāja līdzjutēji Ernesta spēlē – ar Latvijas karogiem un patiesu lepnumu. Matīss Kaļāns pa kreisi, es pats pa labi :)

Nu jā. Tas tāds emocionāls intro – kāds tas varētu būt citādāks? Bet viss sākās otrdienas vakarā, kad steidzām uz Ernesta spēli. Viss, ko zinājām – ka Ernests spēlēs pēc 18:00 – kad būs beigušās attiecīgi citas spēles. Esam ceļā kādu brīdi, ir jau tumšs un kad pietuvojamies tenisa stadionam, sāk līt, kas faktiski nozīmē, ka spēles āra kortos tiek pārtrauktas.  Tā nu saprotam, ka spēle nebūs un es zvanu Aināram. Pēc brīža Ainārs ir ārā, lietū un nodod man vienu ieejas karti, lai varu tikt iekšā pie spēlētājiem un aprunāties ar Ernestu. Dodamies iekšā – apsardze apskatās – karte ir un viss labi. Dodamies iekšā un es kādā brīdi saprotu, ka esmu pašā pasaules tenisa epicentrā – players lounge – klusa vieta – nekādas skaļas mūzikas, un ir tā, ka acis žilbst, jo uz katra soļa ir pasaules tenisa superstārs, ko parasti var redzēt tikai reklāmās un tv ekrānā sporta ziņās :) Man jau ir rūdījums šādā situācijās. Tāpēc dodos garām Nadālam un Murejam, kuri nodarbojas ar digitālo futbola spēli un satieku Ernestu – priecīgu. Sasvecināmies un Ernests ar prieku piekrīt doties ārā satikties ar atbraukušajiem līdzjutējiem. Tad arī fotografējamies, aprunājamies un pēc brīža vienojamies, ka sagaidīsim tiesnešu lēmumu, kas pus9 pateiks nākamos soļus attiecībā uz spēlēm. Sagaidām zvanu no Aināra un saprotam, ka šodien spēles nebūs un dodamies mājās. Ainārs piedāvā arī biļetes uz rītdienas spēli un to mēs protams pieņemam ar prieku. Tāpat Ernestam uzdāvinām arī kreklu ar LAIMES TEHNOLOĢIJAS dizainu par piemiņu. Ceru, ka derēs, jo Ernests izrādījās augumā diezgan atlētisks.

Nākamajā dienā pie ieejas mūs gaida biļetes! Vēl jau mēs nezinām, ka tās ir pirmajā rindā, bet ir prieks, ka redzēsim spēli savām acīm un turklāt centrālajā kortā. Biļetes!Un tad, kad nonācām līdz vietām – mutes vaļā. Esam pirmajā rindā, tieši pie korta, aiz medijiem. Milzīgs stadions speciāli tenisam – pat tenisa eksperts Matīss tādā nebija bijis. Vārdu sakot – traki labi.

Un tad jau nāk Ernests – fanfarām skanot ar Latvijas karogu ekrānos viņš nāk no dūmu aizsega – Rolex labi pasūtījis šovu – un spēle sākas. Ernests nejūtas labi – tā man šķita. Un spēle bija nevienmērīga. Cik varējām – atbalstījām. Domāju, ka tas palīdz, ka zini – kāds tur īkšķi. Nebijām gan vienīgie – arī Ķīnā ir Ernesta fani bez latviešiem. Gan jau arī citur. Bet nu šoreiz Ernests piekāpās francūzim Gaskē divos setos.

Tas, ko cilvēki raksta dažādos komentāros par Ernesta spēlēm – parasti – diemžēl – šie komentāri ir nožēlojami – man gribētos aicināt lai šie te rakstītāji paši izdara kaut simto daļu no tā, ko ir iespējis Ernests. Un tad lai paraksta komentārus. Es domāju – vienkārši tad vairs roka necelsies šādas lietas rakstīt. Jo būs asiņu garša mutē un sapratne, ka lai jebko izdarītu izcili, ir jāliek lietā sevi visu. Un nožēlojamu komentāru rakstīšanas vairs nebūs prioritāte.

Jau dienu iepriekš Matīss bija noskaidrojis, ka dēļ laika apstākļiem spēļu grafiks mainās un centrālajā kortā šajā dienā spēlēs visa pasaules tenisa spice. Uz to mēs nevarējām palikt vienaldzīgi un tā arī pavadījām dienu, skatoties kā mūsu acu priekšā top tenisa vēsture. Vissāpīgāk bija skatīties, kā Endijs Rodiks traumas dēļ nevarēja turpināt spēli, kurā bija izteikts līderis – kājas savainojums neļāva kustēties un serve vienkārši netiek atņemta. Uzvara sāncensim, bet tā jau nebija īsta uzvara. Tāds ir tas teniss.

Un tad nāca superstāri un sāka parādīties arī skatītāji – pat diezgan daudz. Lēšu, ka kopumā kādi tūkstoši 6-7. Un gāja vaļā pasaules labākais teniss – Džokovičs, Murejs, Nadāls, Federers – visi viens pēc otra mūsu acu priekšā rādīja, ko māk. Tas bija neaizmirstami un patiesi – pa īstam. Tīra manta. Mūsu komanda priecājās par visu un izbaudīja mirkli.

Kas man pašam patika – kultūra. Lai gan šur un tur protams kāds nespēj sevi savaldīt, kopumā tenisā valda patīkama atmosfēra. Spēles laikā viss stadions apklust. Tas ir pašsaprotami. Bija pat brīdis, kad tiesnesis aizrādīja fotogrāfam, kura kamera strādāja pārāk skaļi, kas savukārt traucēja spēlētājiem koncentrēties. Tādas mazas nianses, bet ir sajūta, ka šeit ir gan kultūra, gan tradīcijas un ka visi, kas ir šeit, to respektē. Vēl nianse, kurai nekad agrāk nebiju pievērsis uzmanību – spēlētaji, kas spēlējot raketi tur ar vienu roku, ir tā uztrenējuši šo roku, ka tas pat ir saredzams – ka tā ir spēcīgāka par otru roku un parasti lielāka un muskuļotāka. To var redzēt Federeram.

Nadals ir kreilis, bet kad viņš sit pa bumbu – uhh, traki skan un švīkst visapkārt. Piemēram, spēlē ar Federeru amerikānis Džons Isners sasniedza serves ātrumu 222 km/h!!! Skatoties acis žilbst. Vai arī tāda lieta – manā skatījumā ATP rangs ir viens no veselīgākajiem un objektīvākajiem sporta veidu rangiem pasaulē, kur ir maz politikas (gan jau kaut kāda ir, bet knapi sajūtama), nav dopinga skandālu un viss pa lielam ir atkarīgs no Tevis paša meistarības – vai nu Tu māki spēlēt vai nē. Līdzīgi kā rampā vai big air snovbordā – nekādi fiziskās labsajūtas būsteri Tev nelīdzēs, ja Tu nemāki taisīt perfektus trikus. Var smīkņāt par tādām zvaigznēm kā  Šons Vaits, taču viņš var visu. Can You match it? Un tenisā ir tieši tas – meistarība, zināšanas, pieredze, māka spēlēt par kripatu labāk par citiem atšķir meistaru. Ernests parādīs, ka ir meistars. Es ticu.

Spēļu starplaikos dodamies apskatīt, kā notiek spēles atklātajos kortos – kamēr nelīst lietus. Apskatos arī dubultspēles, kā arī individuālās. Bija patiešām interesanti. Tāda kā pastaiga parkā. Viegli un nepiespiesti, bet emocijas mutuļo cīņā par labāku vietu turnīrā un rangā. Godīga spēle – un tas man patīk. Tas manā skatījumā ir viens no tenisa pievilcības aspektiem – un iespējams arī panākumu atslēga. Reputāciju uzbūvēt ir grūti, bet tenisā tas acīmredzami ir izdevies.

Tā nu tas laiks paiet un pasaules labākie spēlētāji nodemonstrē savu varēšanu. Spēles izkārtojas tieši tā – Džokovičs, Rodiks, Murejs, Nadals, Federers. Ko lai šeit piebilst? Viss mūsu acu priekšā kā uz paplātes. Kas zīmīgi – šodien viss notiek divos setos – neviena spēle neaiziet līdz trešajam setam, lai gan šķiet, ka Rodika spēle tāda varēja būt, kā arī Nadals – Wawrinka arī brīžiem šķita, ka aizies līdz trešajam setam.

Vienus no lielākajiem aplausiem izpelnījās Federers, kad skrēja pakaļ bumbai un izsita to no aizmugures – precīzi kā šajā video – tikai tas bija aizvakar Šanhajā. Un tie aplausi ilga minūtes 3. Fantastiski. Meistars, neapstrīdams. Kā teica Matīss – viņa skatījumā Federers ir visu laiku labākais tenisists. Un Ernests reiz jau viņu apspēlēja :) YouTube Preview Image

Jāsaka, ka pēc Federera spēles lielākā daļa skatītāju devās prom, lai gan nākamais spēlēja Davidenko. Tādi ir tie cilvēki – apskatās superstāru un prom ir. Mēs jau ar tādi paši, bet gandarījums milzīgs – par redzēto, piedzīvoto, sajusto. Paldies visiem, kas mūs atbalstīja un paldies Aināram Gulbim par biļetēm un Ernestam par spēli.

Vēl interesants fakts – atkal jau no Matīsa vācelītes – izrādās, ka Šanhajas turnīrs pašu spēlētāju aptaujā atzīts par labāko turnīru pasaulē. Nezinu, kā dēļ – bet tā ir. Vai tur balvu fonds pie vainas vai uzņemšana, vai apstākļi – bet jā – esot labākais. Nu tad tas ir nobaudīts godam un manā pieredzē tas tiešām bija KAUT KAS.

Padod ziņu saviem draugiem:
  • del.icio.us
  • Facebook
  • Google
  • draugiem.lv
  • TwitThis

8 komentāri


pievieno savu komentāru