Sagribējās uzblogot nakts vidū par Šukšina stāstiem Dailes teātrī

Tātād šī vakara žanrs – ierindas pilsoņa ekspress recenzija (nekompetenta) par izrādi Šukšina stāsti, ko iestudējis Alvis Hermanis. Tas pats mūsu režisors/laikabiedrs, kuram ir iekša pateikt visu, ko domā un kuram ir mugurkauls necepties par sīkumiem, bet domāt kārtīgi/vienkārši/pamatīgi.

Izlasījis informāciju pirms pusgada, ka šī izrāde būs Rīgā, nekavējoties nopirku biļetes 12. rindā un šovakar baudīju to iespēju redzēt pasaules klases izrādi. Esmu tādā noskaņojumā, ko vislabāk raksturo vēlme bārstīties ar banalitātēm a la – WOW! SATRIECOŠI!ĢENIĀLI! Mēģinu turēties pretī un izdodas tīri labi. Lai gan šovakar ir vēl kāds aktuāls notikums, es tagad uzrakstīšu par izrādi.

Esmu analfabēts teātra jomā – Normundu Naumani man pārspļaut grūti – tomēr savu prieku neslēpšu un teikšu tā: Man šķiet, ka šī izrāde ir tikpat labi par jebkuru Latvijas lauku sādžu (mana interpretācija – ja cienījamais NN lasa manu blogu – please chill – šis viss ir tikai analfabēta prātuļojums) kā par Srostkiem – Šukšina dzimto vietu Altajā. Sajūtas par lauku rajonu – problēmu līmenis, cilvēku savstarpējo attiecību patiesums, naivums – tas viss ir piederīgs nesteidzīgai dzīvei, kāda nav un nebūs iespējama pilsētā. Man negribētos teikt, ka mēs uz teātri ejam kā uz zoo dārzu šajā konkrētajā gadījumā – apskatīties mērkaķus, taču man ir tāda sajūta, ka mēs skatāmies uz to, kas pilsētā sen vairs nav iespējams (esmu nepārspējamā mēsla THE UGLY TRUTH iespaidā kopš vakardienas, tāpēc varbūt necenšos slēpties aiz skaistiem epitetiem, bet ķeros vērsim pie ragiem). Skatāmies ar interesi, ar skepsi, ar pārākuma izjūtu – šo sajūtu gammu nolasīju daudzu brūnā tērptu Dailes teātra apmeklētāju sejās. Satiku arī šīsdienas jezgas varoni Anitu Braunu, kura atzinās, ka ir nogurusi no runāšanas, tāpēc neko sensacionālu es neuzzināju. Bet lai vai kā – Albērs Kamī jau 50-os gados ievēroja, ka ASV cilvēcīgās attiecības ir izzudušas (Edij – isn’t this a nice citāt?), taču man nez kāpēc liekas, ka nupat (pēdējo 20 gadu laikā) tas jau noticis visās daudz maz ievērojamās metropolēs – kaut vai tās būtu provinces metropoles – tādas kā Rīga. Nu tad tā – sēžam un skatamies uz patiesiem stāstiem ar lieliskām fotogrāfijām fonā un domājam domas dziļas – redz, cik viss vienkārši laukos, cik skaisti un patiesi un īsti – tik ļoti tā visa mums pietrūkst pilsētā.

Nu labi – nav jau tik traki. Pat Valdis Zatlers bija ieradies, tā apliecinot savu spēju būt ar mums visiem kopā priekos un bēdās. Un šis patiešām bija/ir/būs priecīgs mirklis man kā valsts patriotam, kā skatītājam, kā vienkāršam ierindas pilsonim. Nekad iepriekš nebiju:

  • Teātrī raudājis
  • Piedzīvojis daudzkārtējus aplausus visas izrādes gaitā
  • Stāvošas ovācijas pēc izrādes 10 minūšu garumā

Ko lai te vēl piebilst? Šodien atkal bija iespēja kaut ko piedzīvot pirmoreiz un būt lepnam par to, ka dzīvoju vienā laikā ar izcilu laika biedru Alvi Hermani, kas māk radīt brīnumus uz skatuves vienkāršiem līdzekļiem. Kādiem?

  • Elpu
  • Deju
  • Ritmu
  • Jokiem
  • Cirvi (kurš starp citu cirta – jo bija parādījies uz skatuves :) )
  • Fotogrāfijām

Bet jūtams, ka ir pieredze, kas liek šos elementus savirknēt tik vienkārši un eleganti, ka Tu/Es jūtu – tur kaut kas ir. Tur ir kaut kāds mistisks, pārlaicīgs spēks, ko var saprast retais (es domāju, ka bijušās PSRS teritorijā tas noteikti ir saprotams). Vai plašāk – šaubos. Bet laiks rādīs. Un tā nu es šo visu piedzīvoju, par to ietvītoju. Un joprojām domāju – tik vienkārši tas viss, un tomēr uzrunā. Maģija.

Padod ziņu saviem draugiem:
  • del.icio.us
  • Facebook
  • Google
  • draugiem.lv
  • TwitThis

1 komentārs


  • es arī raudāju. aprakstīt to visu patiešām ir grūti, piekrītu. un Mironovs, man šķiet, vispār tēloja tuvu reālā saprāta un kādas citas dimensijas robežai. un tās bildes, un mūzika ainu starplaikos. un kad tā mēmā meitene beigās ierunājās… prieks un lepnums par Hermani. jāizlasa būs beidzot Šukšins.

pievieno savu komentāru