Rokenrols Šanhajā jeb 26

jā, šī diena bija reāli turbulenta. Ahh – pat izstāstīt nevaru, cik šī diena bija laba pašā pamatā un kopumā. Tik labi bija, ka pat visu prieku nevar ielikt vārdos. Esmu patosā, bet tiešām nespēju visu ielikt blogā. Lai kā es gribētu. Un es gribu, patiesi. Izlasot komentārus pie iepriekšējo ierakstu, patiesībā sapratu, ka šķiet, ir cilvēki, kas atbalsta mūsu misiju – jā, es domāju, ka tā to varētu nosaukt, – un atbalsta to, ka ir pāris vai varbūt uz divām rokām skaitāmi trakie, kas ar visu savu dzīvi ir gatavi riskēt, lai ne tikai pabīdītu savu uzņēmējdarbību, bet arī nestu Latvijas vārdu pasaulē un priekšāstādītu mūsu valsti tā kā nekad iepriekš – droši, pārliecinoši, ambiciozi un tālredzīgi. Visus šos mēnešus domājot un strādājot šajā situācijā, esmu nonācis pie sajūtas, ka līdz šim neviens un nekad nav skatījies uz valsts zīmološanas iespējām tā pa īstam atraktīvi. Ja salīdzinu Latvijas parādīšanos uz pasaules skatuves ar citu valstu priekšstatu par atbilstošu zīmološanu (relevantu, kontekstuālu, atraktīvu, ambiciozu), tad redzu, ka galvenais vadmotīvs, kas dominē EXPO valstu zīmološanas aktivitātēs ir – bailes būt savādākam. Statistika – tikai 42 valstis ir saņēmušās uzbūvēt savus paviljonus. Mēs esam šo valstu skaitā. Un vēl – ja es paskatos, ka pat tādas valstis kā Argentīna un Ukraina ir bez saviem paviljoniem (negrib, neuzskata par vajadzīgu?), tad domāju, ka mēs – Latvija – droši esam viena no tām pasaules valstīm, kas spēj un var – ja grib. Te ir vietā Dvaita D. Eizenhauera citāts:” Plāns ir nekas, plānošana ir viss.” – par to, kādā situācijā esam. Jo tā praktiski ņemot – normāli valstis šim pasākumam gatavojas 3 līdz 5 gadus, mēs – līgums parakstīts 2009. gada 13. novembrī. 5.5 mēnešu laikā jāpadara viss, kas normāli tiek veikts 36 līdz 60 mēnešos :) So. Šis ir tas ietvars, kurā darbojamies. Nesūdzamies :) Vienkārši daram. Bet mērogs mūsu darbam ir un to var redzēt šajā video.http://www.vimeo.com/11185964

Nu labi. Es te aizrāvos mazliet. Gribēju pastāstīt par šodienu :) Tātad šodien uzspīdēja saule!! No paša rīta. Pilnīgi vasaras sajūta. Tas ir tik patīkami, īpaši ja ņem vērā, ka iepriekšējās 4 dienas patiesībā lija – ar zibeni, pērkonu un visu citu, kas lietai piederas. Un patiesībā bija pat patīkami, ka pie mums tas pērkons norībina – sajūta kā īstā vasarā. Bet nu jā – laiks ir mainīgs – vienu dienu ir labi, otru ir auksts. Sajūta kā Ņujorkā – laiks mainās pa stundām :) Tātad šodien ir vairākas būtiskas tikšanās, no kurām daudz kas atkarīgs turpmāk. Un šīs tikšanās ir daudzsološas – ne tikai tādā wishful thinking izteiksmē, bet tādās reālās aprisēs – ar idejām, kas spētu mūsu projektu virzīt pretī panākumiem. Daudz šajās lietās mums palīdz arī mūsu jaunās kolēģes un šeit viena no viņām Lina Lee pastāsta par savu pieredzi darbā ar mums. http://www.vimeo.com/11185788

Starp divām tikšanās reizēm ir ieplānojies negaidīts laiks, kuru izmantojam paviljonu apmeklēšanai. Un paviljonu nav maz. Tātad izmantojām laiku lietderīgi un apmeklējām vairākus paviljonus. Ieskatījāmies Somijas, Čīles, Karību jūras valstu, Dienvidamerikas valstu paviljonos. Bija sajūta, ka viss vēl nav īsti gatavs un to arī apliecināja paviljona darbinieki. Viena no labākajām tikšanām bija Čīles paviljonā. Čīles paviljons patiesībā pārsteidza ar koka darbiem, nedaudz ar tehnoloģijām un to, ka viens no atsaucīgākajiem gidiem izrādījās zināja kas ir Latvija – viņa draudzene ir čīliete ar Latvijas saknēm!! HEHE! Pasaule ir maza un šī nav pirmā reize, kad ar šo situāciju sastopos. Super! Salikām punktus uz i un sapratu, ka puisis patiešām nejauc Latviju ar Lietuvu un ka esam pamanīti – pēc sarunas ar Čīles paviljona komunikāciju vadītāju noskaidrojām, ka par spīti kataklizmām (Čīlē zemestrīce, Latvijā krīze) esam šeit un runājam ar pasauli tā, kā mēs gribam :) Tā bija lieliska sajūta. Te neliels video no Čīles paviljona.http://www.vimeo.com/11186072

Vēl pirms Čīles paviljona nolēmām iemest aci Somijas paviljonā :) Un jāsaka godīgi – palika ļoti labs iespaids. Patiešām. Tik labs, ka pat aizrunājos ar Somijas paviljona darbiniekiem, aizrautīgi un interesanti. Par Somiju un par dzīvi un par EXPO. Somijas paviljona interjers ir vienkāršs un elegants, ar modernajām tehnoloģijām papildināts, tas rada patīkamu iespaidu. Atceroties Las Vegasā redzētās jaunākās pieejamās interaktīvās tehnoloģijas, sirds salecas un elpa aizraujas, iedomājoties ko tik varētu parādīt mūsu paviljonā par Latviju, ja vien mums būtu tā naudiņa, kas guļ jūras dibenā :) Ehh. Bet nu labi – mēs nesērojam un saprotam, ka mūsu priekšrocība ir spēja radoši risināt lietas, kuras parasti risina ar lieliem budžetiem. Par to arī varam būt lepni paši par sevi :) Man par to ir prieks un pārliecība, ka tas arī ir mūsu veiksmes pamatā.http://www.vimeo.com/11190750

Staigājot pa paviljoniem, sajutām šo un to un par to Ivars Beitāns mazliet pastātīs plašāk šajā video. http://www.vimeo.com/11187785

Nu jā. Pēc šīm pieredzēm devāmies pētīt ražošanas iespējas dažādās vietās Šanhajā. Un jāsaka, ka sastapām šo un to interesantu. Lai neteiktu pārāk daudz, varu vien piebilst, ka pēdējās nedēļās esmu apmeklējis rūpnīcas un ražotājus, kas nodrošina ar produkciju tādus sporta un streetwear pasaulē zināmus zīmolus kā Billabong, Quicksilver, Volcom, O’neill, Converse un vēl dažus citus un saprotu, ka viss būtiskais ir jādefinē idejā. Pārējais (lasi – ražošana) ir nianses un detaļas. Pakārtots konceptam. Un pa lielam mums nav nekādu ierobežojumu, lai radītu ideju un to popularizētu. Laiks rādīs, kā mums ar to visu veiksies.

Nu jā. Un vakars sākās un turpinājās ārkārtīgi patīkamā gaisotnē, jo viena no mūsu ķīniešu paziņām šodien sarīkoja mazu ballīti mūsu dzīvoklī. Kas interesanti – man vispār nedaršo visāda veida sea food jeb jūras veltes, īpaši ja tās ir sajauktas ar pastu jeb makaroniem. Bet jāsaka godīgi – šodien Aleksandras pagatavotais ēdiens – vecmāmiņas sēņu zupa un pasta ar jūras veltēm bija viens no labākajiem ēdieniem, kādus esmu baudījis pēdējā laikā. Un esmu iemīļojis sea food – gan austeres, gan citus brīnumus, kas sāļajā jūras ūdenī ir dzīvojuši, līdz nonākuši mūsu vēderos. Nu jā. Un vēl – Aleksandra piedāvāju savu palīdzību paviljona darba nodrošināšanai bez maksas, jo viņai patīk mūsu koncepts un viņa grib  palīdzēt. Bez atlīdzības. Lūk, patriotisms un lojalitāte. Tādu reti sastapt. Un jāsaka godīgi – bijām patīkami pārsteigti par šo piedāvājumu. Un droši vien, ka izmantosim to. Bet tas tikai norāda uz to, ka cilvēki notic labām idejām un grib iesaistīties, jo viņiem patīk tās idejas, ko mēs realizējam. Un tas nozīmē, ka mūsu idejas dzīvo un uzvar. Te arī Aleksandra, kas mums pagatavoja vakariņas.Aleksandra

Tā nu sēžam šajā ballītē, baudām sabiedrību, spriežam par ķīniešu un citu kultūru atšķirībām un jūtamies labi. Ir labi, jo kā izrādās – jaunākās paaudzes ķīniešu izpratne par laimi atšķiras no tradicionālās, vēsturiski mantotās izpratnes un notiek pārslēgšanās no kolektīvās uz individuālo kultūras modeli. Tas izklausās interesanti. Pārrunājām visa vakara garumā šīs kultūras atšķirības un sapratām, ka pasaule mainās. Un maināmies mēs paši. Un ja būsim atvērti pasaulei, tad nešaubamies, ka spēsim parādīt citiem un citi spēs novērtēt Latvijas iespējas pasaules mērogā.

Mazās atšķirības šodien (vakar):

  • Ja Tu esi uz ielas ar pudeli rokā, tad Tu tiec uzskatīts par bīstamu :)
  • Nekad netici skaistiem veikaliem – arī tur vari nopirkt “krutku”
  • Laimu nevar nopirkt pat supermārketā. Lūk!
  • Hamburgers ir 1.5x lielāks kā McDonalds burgeris – iekš Honkongā bāzētā MX uzņēmuma franšīzes – šie paņēmuši daudzas ēstuves EXPO teritorijā
  • Šanhaja atšķirībā no Rīgas nekad neguļ
  • Tavā dzīvoklī var pēkšņi iebrāzties 5 policisti, paprasīt pasi un aiziet tik pat ātri projām
  • Katrs pretīmnākošais ķīnietis šķiet kaut kur redzēts iepriekš
Padod ziņu saviem draugiem:
  • del.icio.us
  • Facebook
  • Google
  • draugiem.lv
  • TwitThis

6 komentāri


pievieno savu komentāru