Pirmā diena Šanhajā

Yeah! Esmu ieradies darba vizītē Šanhajā. Ko es te daru? Organizēju vietējos un starptautiskos Latvijas paviljona darbus un sakarus. Vēl neesmu ticis līdz paviljonam, jo ierados ap 6 vakarā, kad jau reāli ir tumšs un nekādi darbi nenotiek.

Ir tā, ka Ķīnā esmu pirmo reizi un viss ir jauns – jaunas sajūtas, jauni iespaidi un jauna pasaule. Lai gan tā pa īstam – daudz kas no redzētā ir redzēts iepriekš. Tas, kas pārsteidz ir  - mērogs. Mērogs tādā izmēru izpratnē  - viss ir liels, visa kā ir daudz un tas viss stiepjas līdz horizontam – veroties pa lidmašīnas logu. Nolaišanās notika ar elegantu līkumu pār upi un blakus esošajām teritorijām – upe reizes piecas platāka par Daugavu, kuģu daudzums un izvietojums kā Bosforā, mērogs – pārpasaulīgs. Ja kādreiz pasaules galvenais būvlaukums bija Berlīne, tad tagad tā ir Šanhaja.

Piedzīvojums ir pasu pārbaude. Pie lodziņa sēž ierēdne, formas tērpā un rūpīgi, bez emocijām pārbauda manu pasi. Kad viss ir pārbaudīts, uz letes ar skaņas signālu aktivizējas īpašā kastītē, kur ir 4 pogas, kā novērtēt pases pārbaudes servisu – no ļoti slikti līdz ļoti labi. Izvēlos nospiest pogu LABI :) Man prieks, ja varu palīdzēt laba servisa nodrošināšanā.

Pirmie iespaidi ir labi. Pavisam nesen biju Deli un ja man jāsalīdzina sajūtu līmenī, tad domāju, ka patiesībā šeit ir negaidīti tīrs, kārtīgs, sakopts. Tāda sajūta, ka tiek turēta rūpe par to, kā viss notiek. Indijā tādā ziņā man šķita viss bija bezrūpīgāk. Iespējams, ka partija liek, bet man nav nekas pret kārtību, tāpēc visu uztveru pozitīvi. Mazliet grūtāk ir iekš metro – cilvēku nebeidzamā straume ir pārbaudījums man, kurš pieradis pie Rīgas salīdzinošā miera. Metro vilciens pienāk ik pēc divām minūtēm un manas cerības uz tukšāku elevatoru izgaist tikpat strauji kā pienāk apjēgsme par to, ka straume nebeigsies tik drīz – ir darba dienas noslēgums. Vēl šīrīta traģiskās ziņas no Maskavas man rada sajūtu, ka šeit līdzīga terora gadījumā cietušo būtu daudz vairāk. Cilvēku jūra ir kā monolīta upe, kas plūst un neapstājas. Man ir jāplūst tai līdzi, lai iekļautos un neradītu burzmu.

Nokļūšana līdz dzīvoklim ir diezgan viegla. Esmu klāt 29. stāvā, ar skatu uz Šanhaju, pieklājīgā dzīvoklī ar kādām 3 istabām, kur katrā mīt kāds Latvijas EXPO projekta cilvēks. Konkrēti šobrīd – Austris Mailītis, Ints Meņģelis, Aigars  un es. Šonedēļ vēl gaidāmi vairāki cilvēki, bet būs arī lielāks dzīvoklis. Viss, kas nepieciešams ir –  veikali un uzkostuves, sabiedriskais transports, salīdzinošs klusums. Nekad nebiju iedomājies, ka šādos betona džungļos būs iespējams tāds klusums, kāds šeit valda vakarā. Līdzīgi kā Mežaparkā.

Šodien izgājām uzēst, pastaigā pa pilsētu, kā arī veicu nepieciešamos zvanus, lai rītdien vienotos par četrām dažādām sapulcēm, kuras ir pirmā lieta, kas jāorganizē. Operatīvi jāiepazīst citu paviljonu pieredze – ir plāns tikties ar vairāku paviljonu vadītājiem, jāsaprot uz vietas esošie resursi un jāliek lietā pārliecināšanas spējas, lai izkustināto lielo darbu kravu no vietas. Esmu pārliecināts, ka tas izdosies. Bet jebkurā gadījumā ir izaicinājuma sajūta. Nezinu kāpēc. Varbūt ka pirmo reizi esmu šeit, neko nezinu un jāsāk viss apgūt no sākuma. Bet es nebaidos – kā reiz man ir izaicinājuma sajūta un mērķis panākt mums vajadzīgo rezultātu. Kā man raksta draudzene – sirsnība un atvērtība dara brīnumus. Palūkosim :)

Nu tā. Šodienai pietiks. Diemžēl, netieku klāt vimeo, Youtube un facebook, tāpēc pašlaik video nebūs, bet mēģināšu šo jautājumu risināt un iegūt pieeju šiem servisiem, lai dalītos iespaidos arī video formātā. Video ir iespaidīgi :) Ar labu nakti Rīga, labrīt Šanhaja.

Padod ziņu saviem draugiem:
  • del.icio.us
  • Facebook
  • Google
  • draugiem.lv
  • TwitThis

0 komentāri


  • pievieno savu komentāru

pievieno savu komentāru