Pekanprieks jeb 29

yeah. Pirmo reizi dzīvē mizoju pekanriekstus. Kas tur tāds īpašs? Nu nekas jau tāds, bet fakts kā tāds, ka pekanriekstus ne pārāk bieži iznāk mizot mājās, tāpēc šeit tas labākais bija tas, ka bija tā iespēja – tos mizot. Bet tas viss bija vakarpusē. Pa dienu – darbi, darbi, darbi. Un kaut kāds tāds īpašs pirmdienas noskaņojums. Līdzīgi kā Latvijā daždien. Kad pēc patīkamas atpūtas jāķeras pie darāmā.Šodienas tēma bija – paviljona darbinieku atlase. Tā turpinājās no vakardienas, jo – daudzi bija satraukušies, daudzi bija apslimuši, daudziem sakari traucēja – visādas lietas – kā jau tas dzīvē gadās. Bet nu jā – gājām cauri lietām un arvien vairāk nonācām pie secinājuma, ka ir mums potenciāls un ir mums cilvēki. Kas patīkami pārsteidza – ir tādi cilvēki, kas nerunāja ķīniešu valodā pietiekami labi vai nerunāja vispār, bet kas bija gatavi braukt uz šejieni par savu naudu un palīdzēt – jebko. Tas priecē! Tas nozīmē, ka acis deg un ir īstais gars. Tādi cilvēki arī izdarīs daudz ko, lai būtu nākotne. Interviju starplaikos pieceļos no galda, lai uzbildētu kāds ir birojs šodien. Birojs šodienPriekšplānā kolēģe Lina Lee cīnās ar piegādātājiem un galds kā jau darba atmosfērā.

Pēc kāda garāka darba strēķīša izlemjam, ka jāiet uzēst. Izvēle krīt par labu vakardienas iestādei, kur bija sastopama fantastiska vistas karbonāde bez kauliem! Es šad un tad vistu uzēdu, bet šeit tā visur ir galvenokārt ar kauliem. Tas ir traki. Ļoti bieži arī ar ādu. Vārdusakot tāda sajūta – ka noķerta, sacirsta gabalos un zupā iekšā. Brrrrrr. Bet nu esam atraduši vietu, kur viss ir savādāk. Un šajā vietā vēl ir ļoti laba lieta – rutks kkādā mērcē. Ļoti garšīgs. Mmmm…pilnīgi var mēli norīt. Tā nu atkal esam vienā labāk vietā jau trešo reizi. Un ir labi. Pa ceļam no ēšanas pamanu tādu kā arhitektūras brīnumu. To arī nobildēju. BrīnumsMani šajā visā fascinēja tas audums, no kā parasti vismaz Rīgā un ne tikai – arī Šanhajā un vēl šur tur citur esmu redzējis tās lielās somas, ar ko cilvēki uz tirgu brauc pārdot visādas lietas. Lūk! Kā redzams – šis audums ir universāls un tiek lietots jo plaši. Īpaši Ķīnā :)

Pēc ēšanas atkal viss sakārtojās unnn – turpinājās darbs. Daži no kolēģiem bija devušies projām, tāpēc varēja strādāt klusumā un mierā. Tas bija patīkami. Pašā mierīgā darba atmosfēras karstumā vai mierā arī tapa šī bilde.Darbs miera vējos Nav jau nez kāds šedevrs, bet tādu mierīgo noskaņu var just, vai ne? Tā nu turpinājām, līdz lēnām nāca vakars un darbi pārslēdzās uz komunikāciju ar Rīgu – jo tur mums ir 5 stundas atpakaļ. Jā – vēl šīsdienas viens no notikumiem bija Saeimas deputātu vizīte būvlaukumā, kuru nepieredzēju pats. Vien pēc būvdarbu vadītājas Ievas Lāces teiktā varu spriest, ka noskaņojums bijis pozitīvs un sarunas risinājušās patīkamā gaisotnē. Par to prieks.

Un tad vakars nāca tuvāk un tuvojās galvenais vakara prieks – pekanriekstu mizošana un ēšana. Vispār jau tā rakstot konstatēju, ka par katru šeit pavadīto epizodi un jauno pieredzi varētu sarakstīt vai cik daudz vārdu un sajūtu, bet tad tas viss būtu pārvērties par skribenta un grafomāna midzeni. Man patīk izteikties, bet bez liekvārdības. Tāpēc skaistu frāžu mazāk – vairāk konkrētības un sajūtas, ietērptas grodā ietvarā – tā es to varētu nosaukt. Nu jā – pekanrieksts iedvesmoja.  Līdz šim to biju galvenokārt baudījis dažādās kafejnīcās Rīgā – All Capuccino, kaut kur vēl. Bet tagad ieraudzīju – kāds tas rieksts ir pa īstam. Un ko es redzu – tas rieksts ir labu labais :) Bez tā, ka ļoti garšīgs – arī ļoti skaists. PekanriekstsKas man tajā visā nepatika –  mizošanas īpatnības. Laikam vēl nezinu, kā pareizi to darīt, jo – kūkās tas vienmēr ir precīzi skaists – garš, nesalauzts, taču man neizdodas to izvilināt nesalauztu no čaulas. Mēģinu tā un šitā un vēl kaut kā, bet ne par ko nesanāk. Tā nu pamocos pusstundu, kādus piecus sešus riekstus samizoju – sagraužu, saknibinu un saprotu, ka vairs nav spēka un pacietības. Lai gan čaula nav bieza, tomēr tā lobīšana neiet no rokas. Jūtu, ka pat nags jau sāk uzdot un ne par ko negrib vairs to čaumalu mocīt. Tā nu es kā saka metu mieru, bet jūtos gandarīts – pekanrieksti, tāpat kā indijas un ciedru rieksti – man vislabāk garšojošie ir šajā pasaulē :) Un tos visus šeit plaši lieto kulinārijā – vismaz tajās vietās, kur izdodas ieklīst :)

Lūk! Papriecājos un atkal pie darba – ar to nodarbojos līdz pat plkst 12:30 pēc mūsu laika no plkst. 9:00 rītā. Jūtu, ka šobrīd laiks gulēt, tāpēc saku arlabvakar un tiekamies rīt.

Mazās atšķirības:

  • Reklāma liftā uz elektroniskā tablo mainās ik pa 3 sekundēm, tā ka nevar saprast ko un kāpēc reklamē.
  • Uzprasīties dzīvot pie kāda šeit tiek uztverts kā apgrūtinājums.
  • Brauciens ar taksometru 20 vai 30 minūtes var maksāt arī tikai Ls 2 vai Ls 3 mūsu naudā.
Padod ziņu saviem draugiem:
  • del.icio.us
  • Facebook
  • Google
  • draugiem.lv
  • TwitThis

2 komentāri


pievieno savu komentāru