Par sīpoliem

Tātad par sīpoliem. Protams, ka tēma ir smieklīga, bet … uz mani sīpoli iedarbojas neveselīgi. Tādā ziņā – ja to sīpolu ir par daudz, tad tas ir par skādi. Mana pieredze ar sīpoliem sākās jau bērnībā, kad pāris reizes dabūju paraudāt tos griežot vai mizojot – neatceros īsti(kāpēc vispār tas bija jādara – iespējams – vecmāmiņa lika). Kopumā izveidojās tāda rezervēta attieksme. Par spīti sīpolu labajām un veselīgajām īpašībām – tādā ziņā man daudz labāk patīk un garšo ķiploki.

Lai nu kā tur nebūtu, par sīpoliem atcerējos ne tajā patīkamākajā veidā pirms gadiem 10, kad ievācos Rīgas centra dzīvoklī. Un neko nenojautu par saviem kaimiņiem līdz brīdim, kad regulāri – praktiski katru dienu – nezinu kādu iemeslu dēļ – tie kaimiņi cepa sīpolus. Un tā smarža (vai smaka?) izplatījās pa visu kāpņu telpu. AAAA!!! Tas bija pilnīgs ārprāts – nākot no darba mājās, trepju telpa vienkārši smirdēja. Un man nācās aizturēt elpu, lai nokļūtu dzīvoklī – dzīvoju pašā augšā – protams, ka dūmi nāca uz augšu un tur uzturējās.  Tad jau biju iemanījies nīst sīpolus praktiski visās izpausmes formās. Pasūtot ēdienu publiskās vietās, sāku precizēt ēdienā izmantotos dārzeņus un iespēju robežās uzstāju, lai nebūtu sīpolu.

Tā nu dzīvoju ar šo sīpolu paranoju. Reiz – nopircis veikalā saldētus dārzeņus, neizlasīju aprakstu poļu valodā – mājās pārnācis konstatēju, ka dārzeņu maisījumā ir arī sīpoli. Ehh – ķēros pie darba un pēc pusstundas visus sīpolu gabaliņus biju izlasījis un varēju sākt gatavot dārzeņu maisījumu.

Pirms trim dienām izlēmu doties pusdienās uz SPICI – konkrēti uz iestādi Vairāk Saules. Biju iecienījis šo vietu jau senāk, tāpēc nekādas aizdomas neradās. Tā nu draudzene pasūtīja ajūrvēdisko zupu un … sekoja šoka moments. Nebija manīts viesulis uz ielas, bet tas noteikti bija iemaldījies tajā zupā, atstājot ar milzīgu mačeti sakapātos sīpolus pa labi un pa kreisi – tie lielos gabalos sagūluši un aizņēmuši pusi šķīvja – centās veidot ajūrvēdisko noskaņu sīpolu gaumē. Līdz šim ajūrvēdiskajos ēdienos Barona ielas krišnu ēdnīcā sīpolus nebiju manījis – tātad – tas iespējams kāds jauns ajūrvēdiskās virtuves paveids – sīpolu vētrā rūdītie pravieši. Nezinu. Bet esmu ar reliģiju uz jūs un tāpēc šo praviešu lūgsnu nesapratu. Apkalpotāja laipni paskaidroja, ka tas esot pavāra Endija Bērziņa īpašais piedāvājums. Lieki teikt, ka ēdienkartē saistībā ar šo ajūrvēdisko zupu nekāds sīpolu praviešu piesitiens nebija minēts – tur vispār nebija neviena vārda par sīpoliem, kurus var gaidīt tai zupā.

Kārtējais neapmierinātais latvietis īgņa? Tā nevarētu teikt – pusdienoju pilsētā jo bieži, bet ajūrvēdiskajos iestādījumos neko līdzīgi ever līdz šim nebiju redzējis. Iespējams, atpalieku no kāda īpašā trenda, par kuru man arī šobrīd nav informācijas – sīpolu vētrās rūdītie pravieši – anyone? Lūdzu iesvaidiet mani – lai nav man kauns pa visu ģīmi, ka nespēju novērtēt vienīgā sīpolu praviešu svētceļojuma mērķa alfu un omegu Latvijā – Vairāk saulēs gatavoto ajūrvēdisko zupu.

Long story short – sīpoli ir smalka lieta. Pareizi lietoti, tie spēj piedot ēdienam vajadzīgo garšu. Īpašo, neatkārtojamo. Tādus sīpolu pielietojumus esmu sastapis daudzviet Latvijā. Taču diemžēl lielākoties sīpoli Latvijā tiek lietoti nemākulīgi – tie tiek šķaidīti pa labi un pa kreisi, īpaši nedomājot par tiem, kas ēd – vai viņiem maz tas ies pie sirds. Šis gadījums lieliski iet roku rokā ar foto meistara Gunāra Janaiša teikto – labu foto Tu novērtē acumirklī un Tev nevajag garu paskaidrojumu, lai saprastu kas tajā ir – Tu to uztver sekundes simtdaļā. Gluži kā labam mākslas darbam nevajag blakus romānu, kas paskaidro, kas ar ko ir domāts. Zupas sakarā nekādi paskaidrojumi netika sniegti, taču skaidrs ir viens – trūkst mums izpratnes par sīpolu vētrās rūdītajiem praviešiem un zināšanu par sīpolu zupas dziednieciskajām īpašībām. Vai bauriem ir lemts to saprast – es prasu? Kā turpinājums prasās tirāde par pavārmākslu, ēdienu kvalitāti Rīgā un visu pārējo. Bet lai paliek šoreiz. Negribas cepināt sevi un citus. Vienkārši jāizdara secinājumi – ne viss ir zelts, kas spīd.

p.s. vispār es domāju par šo postu un to, vai tā no būs kāda jēga. Un vai vispār man šo te vajadzēja rakstīt. Jo negribas vairot to, kas nedod gandarījumu. No otras puses – kā lai pabrīdina laikabiedrus savādāk? Runāt par šo negribas, tad nu tie, kam svarīgas manas domas, varēs tās izlasīt. Un vēl – rakstot šo postu, esmu iedvesmojies no Edija, kā arī no Egila Zirņa – ir plāns pārspļaut viņu vārdu vērpēju talantu un turpināt rakstīt šajā žanrā. Patiesi un bez angažētības. Lai vai ko kāds par šo nedomātu.

p.p.s jaunas intervijas jau gatavas. Turpināšu rīt.