Par laimi un cieņu

Nezinu kāpēc, bet pēdējās dienās daudz domāju par pieredzi un to, cik tā nozīmīga. Uz to mani pamudināja šis raksts. Arī par laiku, ko nākas pavadīt visādās nodarbēs un šeit man pārdomas raisīja filma “In time”. Vakar lasot jaunāko “Rīgas Laiks” numuru, biju patīkami pārsteigts par Gundara Dāvidsona īso un saturīgo eseju par laimi un cieņu – kā caur cieņu kļūt laimīgākam.  Šajā sakarā atcerējos savus senos piedzīvojumus Ķīnā un lūk kādā sakarā.

Esmu uzaudzis amatnieku ģimenē – mana mamma ir šuvēja pēc izglītības un aicinājuma, tēvs – gravieris (reta un izmirstoša profesija mūsu laikos – tagad gandrīz visu dara roboti) – arī pēc aicinājuma – visu apguvis pašmācības ceļā. Es uzaugu tādā atmosfērā, kur liela vērība tika veltīta precīzam un kārtīgam darbam – perfekcijai. Tas ir ļoti būtiski gravēšanā – tur nianses tiek mērītas milimetra desmitdaļās, taču tik pat liela vērtība precizitātei ir šuvēja amatā – milzumdaudz dažādu izmēru, kas jāsalāgo savā starpā, lai drēbes gabals būtu kā uzliets attiecīgajam valkātājam. No bērnības esmu mantojis šo sajūtu par perfekciju un atbilstoši tam arī dzīvoju – šīs praktiskā darba vērtības nesot tālāk un iedzīvinot tās savā dzīvē.

Dzīvojot Ķīnā nu jau pirms diviem gadiem, gluži loģiska bija arī sastapšanās ar visu, ko Ķīna piedāvā – tajā skaitā amatniecību. Lai mums dzīve neliktos garlaicīga, visādā ziņā izklaidēju sevi sadarbībā ar ķīniešu šuvējiem – pasūtot dažādus šūtus izstrādājumus – dažus krāsainus uzvalkus, kā arī mēteli no Kašmira vilnas auduma. Šuvēji tur atrodas tādās lielās daudzstāvu mājās – kādi seši vai astoņi stāvi – un katrā stāvā simtiem mazu uzņēmumu, kas var sašūt visu – sākot no ādas jakas pēc Tevis paša izvēlēta griezuma (šis pasākums man beidzās ar pilnīgu fail), beidzot ar krekliem, biksēm, uzvalkiem – visu, kas ienāk prātā un visu, kas ir sašujams. Jāpiezīmē, ka šajos šuvēju supermārketos apgrozās ārkārtīgi daudz ārzemnieku. Iemesli mēdz būt dažādi, taču skaidrs, ka viens no šiem iemesliem ir arī pakalpojumu cena – kas tik ļoti iedrošina – atšķirība ir līdz pat 10 reizēm salīdzinot ar Rīgas cenām. Jāpiezīmē, ka drēbju šūšana Āzijā ir visai izplatīts uzņēmējdarbības veids – nebija pārsteigums, ka HongKongā uz ielas man piedāvāja nevis narkotikas un prostitūtas (kā tas notiek – piemēram – Amsterdamā) – bet uzšūt uzvalku – tieši tā – dučiem tumsnēju bangladešiešu cīnījās par manu uzmanību un piedāvāja uzšūt uzvalku viņiem zināmā – protams – labā vietā :) Uzvalki vairs nebija aktuāli, tāpēc neizmēģināju šo piedāvājumu.

Atgriežoties Šanhajā pie ķīniešu šuvējiem, atcerējos bērnību – kā notiek mērīšanas process, audumu izvēle, sarunas utt. – pilnīga bērnības garša, tikai Šanhajā. To visu es atcerējos tāpēc, ka bērnībā biju uzsūcis tik ļoti šī procesa detaļas, ka notika gluži vienkārši salīdzināšana ar šībrīža pieredzi. Protams, ka viss pasākums ir aizraujošs kā piedzīvojums – saziņa dažādās valodās, ar žestu palīdzību un arī ar google translate. Beigu galā – kad viss uzmērīts, paraugs pēc jaunākajiem un ne tik jaunajiem VOGUE, GQ un citiem žurnāliem atlasīts, sākas gaidīšanas nedēļa – parasti tik ilgi meistars gatavo – manā gadījumā gan uzvalku, gan mēteli. Pēc nedēļas seko uzmērīšana un tad vēl pāris dienas un pasūtījums gatavs.

Ko es šajā sakarā jūtu? Ka esmu ļāvies zināmam valdzinājumam un iekritis arī ķīniešu tīklos – jo kā gan lai savādāk iztulko to, ka esmu bijis gatavs šādai drēbju šūšanai, laika gaitā konstatējot, ka tā kvalitāte nav tas, ko esmu vēlējies saņemt. Atgriezies no Ķīnas, konstatēju, ka mani uzvalki un Kašmira mētelis ir vien tāds čiks salīdzinot ar mūsu pašu šuvēju darbu. Kad es to sapratu? Kad atbraucu mājās un uzvilku Odetas Birmanes šūtos uzvalkus vai mēteli. Tā sajūta ir nesalīdzināma – lai gan vienādi tiku nomērīts, gan Rīgā, gan Šanhajā – nezinu kāpēc, bet drēbes atšķīrās totāli – kā diena pret nakti. Tajā brīdī es sapratu, ka patiesībā amatniecība Latvijā ir viena no lielākajām vērtībām, kas mums ir (pats esmu ar izcilību absolvējis Rīgas Lietišķās Mākslas Vidusskolu). Vērtībā tādā izpratnē kā pieredze, kas tiek nodota no paaudzes paaudzē, kultūras mantojums, izpratne par patiesību caur labi padarītu darbu. Un šeit es domāju par to cieņu, kuru piemin Gundars Dāvidsons – ka cienot paši sevi, mēs spēsim pacelties. Cienot tādā izpratnē, ka novērtēt mūsu labākās spējas un likt tās lietā tepat uz vietas, pašiem – izvēloties mūsu pašu preci – lai vai cik tas nebūtu banāli.

Tādā izpratnē es domāju – ko no Latvijā ražotā es pats izvēlos? Saraksts varētu iznākt pietiekami garš. Ikdienā noteikti Ķelmēnu maize un Latvijā ievākts medus, garam – IR un Rīgas Laiks, drēbes – Indra Miklāva un Agnese Narņicka, labsajūtai – Madara un Stenders, ja nebūtu velo – tad noteikti Ērenpreiss, ja nebūtu vēl kā cita – skatītos, ko mēs paši varam. Jo es ticu, ka mēs paši varam. Esmu par to tūkstoškārt pārliecinājies. Cita lieta – ka tikai pavisam nesen esam par to sākuši domāt, lai gan pēc “Wake up” izlasīšanas šķiet, ka par to būs jādomā arvien vairāk. Tas noteikti nebūs Latvijas instagrams, taču tas būs kaut kas vairāk mums pašiem.

Pats jaunākais piedzīvojums ar mūsu pašu lietām man notika nupat piektdien, kad ciemojos pie draugiem un pārsteidzošā kārtā uzzināju, ka šim galdautam ir daudz vairāk gadu kā man pašam. Un mani pārsteidza tas, ka joprojām – par spīti visiem šiem gadiem – galdauts kalpo izcili. Lūk – meistara gars un laika pārbaude.Galdauts!Kāds no tā visa ir sausais atlikums? Mūsu dzīve ir mūsu pašu rokās. Cik aktīvi – mērķtiecīgi, kvalitatīvi, pareizi – mēs to liksim lietā, tik labi arī dzīvosim. Un kā rāda sentēvu un ne tik senu laiku piemēri – mēs varam cienīt sevi paši un caur to kļūt laimīgi.

Padod ziņu saviem draugiem:
  • del.icio.us
  • Facebook
  • Google
  • draugiem.lv
  • TwitThis

8 komentāri


  • Kā cilvēks, kas no kāda ķīniešu salona reiz pasūtīja nekam nederīgu kleitu, pilnībā pievienojos. Bet – ir droši vien arī Ķīnā īsti meistari, varbūt ne tieši uz ielas vai ikvienā daudzstāvu namā sastopami. Par tiem mēs nezinām-:)

  • Galdauta autore Magda Āķis mantojumā atstājusi arī fantastisku XX gs.40.gados tamboretu šampanieša krāsas kāzu kleitu ar bolero jaciņu , kas nedaudz restaurējama, un tad jau varēs nodemonstrēt labas mantas pazinējiem :)

    Un par to pašu varēšanu – Skrīveru gotiņas un Rubeņa kūpinātā vistiņa arī manta! Par IR un Rīgas Laiku komentāri lieki…

  • Ja atturās no emocionālas dabas komentāriem, tad realitāte ir skarba. Tā, kā Tu domā, domā vēl +/- 5 tautieši. pārējie 999k domā kā izteikti “latvieši” proti “labāk leitim samaksāšu 5 sant. dārgāk, nekā kaimiņam savu naudu atdošu.” Neviens jau to skaļi nesaka, tikai pieņem lēmumu un izdara, labākā gadījumā, pasaka pēc fakta.
    Šeit nav Dānija, kur no vācieša pirks tikai tad ,ja no dāņa to dabūt nevarēs. Diskutēju ar 1 dāni (sadarbības partneri) par šo tēmu,viņš māni nesaprata, bet es viņus apskaudu (labā nozīmē), cik viegli viņiem strādāt ar saviem klientiem. Šeit, mums, nepieciešams, ļoti pamatīgs audzinoši-izglītojošais darbs, lai lauztu latvietī latvieti.

    • Starp citu – interesanti, ka Dānijas futbola izlase startē HUMMEL tērpos – kas jau atkal ir pašu dāņu ražojums. Un vēl šajās dienās dzirdēju par dāņiem labas atsauksmes šajā sakarā – ka viņi vispirms pirks savu un ja nu galīgi nekā sava nebūs – tad ko citu.

  • Pavisam skaisti uzrakstīts! Paldies par latvietiem, diemžēl, ne tik raksturīgo pozitīvo uzsaukumu un atgādinājumu par īstām vērtībām. Nevar nepiekrist – LV strādā patiesi amata pratēji, bet tas arī tamdēļ, ka lai būtu veiksmīgs, lai klients atgrieztos – ir jādara labākais, ko vari, patstāvīgi jāpieslīpē savas prasmes.

  • WORD! Tie, kas saprot, tie saprot. Mēs izdarīsim pat, ja būsim tikai daži, kamēr citi turpinās pirkt leišu olas/pienu.

  • fcuking labs koments par to galdautu.
    reku par tēmu “kāpēc produktiem ir tik īss dzīves cikls” http://www.youtube.com/watch?v=251qoGOqpdk

pievieno savu komentāru