Par dzīvi un nāvi

Nekad nebūtu iedomājies, ka vienas nedēļas laikā būs jāpiedzīvo tādu sajūtu gamma kā šonedēļ. 1. septembris un skola, sen neredzēta drauga satikšana Rīgā – viņš pats jau 14 gadus nedzīvo LV un Eiropā, tad Ziedonis un visums un tad – izrādes strapbrīdī uzzinu, ka mans labs draugs ir miris.Nāves tēma man nav pārāk tuva, taču tad, kad tas notiek un īpaši tuvu draugu lokā, ir vienkārši paralizējoša sajūta. Sentiments liek apskatīt bildes ar draugu, kur esam kopā baudījuši dažādus piedzīvojumus, atcerēties visus notikumus un saprast, ka ir bijušas lietas, ko gribējās vēl kopā darīt, bet kas nav pagūts. Un kā pats pārsteidzošākais visā šajā situācijā ir tas, ka par drauga nāvi es uzzināju iekš Facebook, kur kopīgais paziņa mani informēja īsā vēstulē. Šoks, no kura vēl šajā mirklī neesmu atguvies. Nekad nebiju domājis, ka draugu lokā kāds tik ātri aizies un – jā – pašā spēku briedumā. FUCK. Neviens neko vairs šeit padarīt nevar. Jādzīvo tālāk.

Ziedonis un Visums šajā ziņā bija atklāsme. Ar Ziedoni iepriekš nebiju pazīstams un nezinu, kā būs turpmāk. Taču izrāde – tāpat kā dzīve – deva iespēju piedzīvot visu sajūtu gammu – no smiekliem līdz asarām. Aizkustināja patiesi. Un iespējams ka starpbrīdī uzzinātā ziņa lika izrādi uztvert tā īpaši skarbi. Katrā ziņā aplausi kājās stāvot pēc izrādes nav bieža parādība – vismaz es neko tādu iepriekš nebiju piedzīvojis. Vai būs interesanti to skatīties vēl – nezinu. Bet tagad zinu, ka Ziedonis ir izcils vārda un domas meistars, kas spēj aizkustināt – līdz asarām. Nevaru atrast Naumaņa recenziju online nekur – ja kāds zin – iedodiet lūdzu linku.

Savukārt pirmais septembris paliks atmiņā ar skolu, kurā iegriežos nu jau trešo gadu. Dziedam himnu, iepazīstam jaunos skolotājus, kas nomainījuši aizgājušos, satiekam senus paziņas, kam bērni pieauguši un arī sāk skolas gaitas. Skatos uz cilvēkiem un redzu, ka ir klusāks viss – cilvēki paši un visa apkārtne. Šīgada pirmais septembris bija patiešām kluss – gan skolā, gan uz ielas. Kas tam par iemeslu – kas to lai zin, bet svētku sajūta nebija tik grandioza kā citus gadus. Laikam pieticība – jaunā vienkāršība. Un labi ka tā.

Bet pirmais septembris turpinās ar pārsteigumiem. Mītiņa laikā redzu, ka zvana nezināms numurs. Ir jau kādi pulksten 7 vakarā, darba diena ieilgusi un viss ko es gribu, ir miers. Bet zvanot uz nezināmo numuru, izrādās ka tas ir sen neredzēts draugs, kurš ir Rīgā ieradies un tā vakars izvēršas par jauku kopā pavadītu laiku sarunā par to, kas notiek dažādās pasaules malās, kur katrs no mums nonācis šo gadu laikā. Uzzinu visādus fantastiskus stāstus par Jamaiku, Meksiku un Kanādu un tie visi ir bezgala skaisti – pilni ar mieru un savādāku sajūtu. Neesmu bijis Meksikā un Jamaikā, bet pēc šiem stāstiem esmu gatavs tur būt. Par spīti gadiem, kopš neesam tikušies, sajūta ir tāda, ka tas draudzību nekādā ziņā neietekmē. Forši. Gribējās šo ierakstu pabeigt uz saulainas nots, par spīti tam, kas šonedēļ noticis.

Padod ziņu saviem draugiem:
  • del.icio.us
  • Facebook
  • Google
  • draugiem.lv
  • TwitThis

3 komentāri


  • Izsaku līdzjūtību.

    +1 par “Ziedonis un visums”. Tā ir viena no viena no emocionāli saviļņojošākajām izrādēm, ko esmu redzējusi. N.Naumaņa recenzija lasāma JRT mājaslapā. Linku nesanāk iedot, bet skaties sadaļā “Izrādes” , tad klikšķis uz “Ziedonis un visums”, tad kreisajā augšējā stūrī “Kritika”.

  • Ai, JRT praktiski visas izrādes ir foršas. Pēdējā laikā, cik esmu gājis, vienmēr ir labi bijis. Ziedonis, Melnais piens. Gribu vēl un daudz, bet biļetes nav viegli dabūt…

  • Jamaika un Mexica – hell yeah! Pavisam noteikti un pavisam nākamgad.

pievieno savu komentāru