Reklāma un sponsorēšana

Par ko te būs stāsts?

  • par Ardi Kolah un viņa pieredzi
  • par interruption marketingu vs permission marketingu
  • reklāmu un sponsorēšanu
  • pasākumiem un cilvēku iesaistīšanu

Arhīvā ieskatījos un atradu interesantu video, ko pats biju uzfilmējis Wazzap? konferences ietvaros tepat Latvijā 2008. gada 5. novembrī. Runātājs ir Ardi Kolah, tas pats čalis, kas Apvienotajā Karalistē veiksmīgi ir palaidis pasākumu MOBO – šis ir tāds viens no viņa starptautiski labāk zināmajiem darbiem.

Pats piedalījos Wazzap? konferencē, Ardi lekciju noklausījos (un mani tā lekcija patika) un pēc tam nolēmu viņu nointervēt tā improvizēti. Lūk te tad arī rezultāts.

Tas viss, protams, nav nekas jauns – tā arī ir. Bet šis man atausa atmiņā kontekstā ar dažām domām, ko pagājušajā nedēļā piedāvāja Baekdāla kungs. Tā specifiski man patika šis citāts:”…Don’t expect that people will come to you, and never demand it.” Te arī konteksts ar Ardi teikto un stāstīto šajā video – par interruption mārketingu. Ir vērts padomāt par šo tieši tādā ziņā – kāpēc Tu/es to visu darām? Pēc iedvesmojošas pastaigas Rīgas ielās – bez auto, bez datora, bez twittera – ar sarunām par idejām, ko un kā darīt, esmu kļuvis labāks. Tā vismaz man šķiet. Un gatavs jaunām lietām. Skatamies video.http://www.vimeo.com/5930905

Kas neriskē, tas nevinnē

Risks – tā ir cēla padarīšana. Tā kādreiz runāja dažādi ļaudis dažādās valodās. Laiki mainījušies, ļauži arī, taču risks kā vienmēr ir kaut kur tepat – lūr aiz stūra un ļauni smīn. Vai varbūt smaida. Kāda starpība pa lielam tieši ko viņš dara, bet skaidrs ir tas, ka viņš bija, ir un būs. Tātad šajā intervijā, kas veltīta blogeriem, būs runa par sekojošām vienībām:

  • soon.lv un Ernests Štāls
  • blogeru krāni un blogeru sindikāts
  • pūļa inteliģence un pūļa pakalpojumi (crowd-sourcing)
  • riska kapitāls un iespējas to izmantot
  • kritiskā masa un iespējas Latvijā
  • blogeri un nauda un nanoportāls
  • pirmais riska kapitāla tweetups

Saruna ar Ernestu bija interesanta man pašam. Ar Ernestu tā reāli dzīvē iepazinos pirmajā tweetup01, kur pārmijām pāris vārdus. Ernestu man ieteica Nombre.lv pārstāvis Māris, kad interesējos par kāda projekta realizāciju. Pēc pāris sarunām un epasta sarakstes secināju, ka Ernests reprezentē man tuvas vērtības un domu gājienu attiecībā uz interneta projektiem dažādiem. Tad izlēmu, ka Ernesta domas, pieredze un sajūtas visnotaļ bagātina blogosfēru, tāpēc izlēmu tās noķert video formātā un nodot Tev iepazīšanai.http://www.vimeo.com/5917539

Fakta konstatācija

Uzrakstīšu sekojošas lietas šajā postā:

  • Par reklāmu
  • Par savu apjukumu
  • Par to, ko es izdarīju ar reklāmas piedāvājumu
  • Ko darīt tiem, kas grib piedāvāt reklāmu man

Uz doto brīdi manā blogā ir paviesojušies 1968 lasītāji. Daudz vai maz – tam pat īsti nav nozīmes. Tas ir sausais un nepielūdzamais cipars, kas rāda kas noticis nedēļas laikā. Precīzāk – kopš trešdienas, 29. jūlija, kad ieraksti bija veikti un tika ievietoti daži linki dažos servisos, kas veda uz manu blogu. Un kā smejies šodien – tieši pirms pusstundas – es saņēmu pirmo piedāvājumu ievietot reklāmu savā blogā :) Wow! Es biju uz pauzes visādā ziņā.

Ko es izdarīju? Es laipni paskaidroju, ka manā blogā reklāmas nebūs. Vienkāršiem vārdiem, nesarežģīti, pietiekami īsi. Viss.

Kāpēc es tā izdarīju? Pirmkārt tāpēc, ka negribu piedrazot blogu ar lietām, kuras uz mani neattiecas nekādā veidā un nevarētu attiekties nākotnē. Otrkārt tāpēc, ka nebiju domājis, ka šeit varēs nopirkt reklāmu un neesmu neko darījis lietas labā – gādājis banneru vietas un vēl nezin ko. Te viss ir tikai par un ap manu sajūtu par dzīvi un manas mikropasaules atblāzmu. Nekomerciāli – ja tas vairāk paskaidro, kāpēc es šo vispār rakstu un daru. Tāpēc, ka man patīk tas,  ko es šeit daru – rakstu, filmēju un fotografēju – un pie šī principa arī turpmāk pieturēšos. Treškārt – tāpēc, ka manuprāt, zīmoliem ir jāpadomā kā virzīt savu zīmolu tirgū. Un tā virzīšana manuprāt nenozīmē, ka dajebkādā blogā jācenšas iekļūt ar savu piedāvājumu, neizprotot bloga autora nostāju un konceptu. Man nebija laika skaidrot sava bloga konceptu interesentiem, tāpēc īsi atbildēju ka reklāmas šeit nebūs. Ja man kaut kas iepatiksies, es par to uzrakstīšu anyway, bet tas nav jāsaprot tā, ka mana pasta kaste tiek piespamota un es rakstu par visu, ko man kāds piedāvā. Un šeit ir vietā un lietā šāds sakāmais (kāds parasti bieži tika novērots izdrukātā veidā uz dažādu biroju durvīm mūsu pilsētā deviņdesmito gadu nogalē) – lūdzu ar reklāmas piedāvājumiem netraucēt :)

Edijs Majors unplugged – VIDEO

Pēdējās nedēļas un divu laikā Latvijas digitālajā pasaulē ir aktualizējies jēdziens “blogeru sindikāts”. Kāpēc tas tāds ir radies – izskaidrojuma nav. Tāpat kā nav izskaidrojuma un zināšanu par to, kas ir un kas nav sindikātā. Ar mērķi viest skaidrību par to, kas ir un kas nav šajā sindikātā, nolēmu intervēt dažus blogerus, kuri nezin kāpēc šim sindikātam tiek pieskaitīti. Intervēt ar mērķi – noskaidrot kaut ko vairāk par viņiem, tāpat arī ar mērķi – iepazīt šos cilvēkus mazliet savādākā ampluā – kā sarunu biedrus. Un tad katrs pats varēs spriest – vai šajās sarunās ir vai nav sindikāta darbības pazīmes.

Kā pirmo no intervējamajiem aicināju Ediju Majoru. Edijs piekrita. Izvēle racionāla – Edija teksti ir savdabīgi un spēcīgi, ironija un groteska savijas ar banālo un skaisto. Es pat teiktu – tie ir ne no šīs pasaules. Reti izdodas ko tādu lasīt. Senāk lasīju Aivaru Ozoliņu – konkrēti “DUKTS” un Marģeri Zariņu – šie autori mani uzrunā ar valodu, spēju savīt reālo un iedomāto, vienkārši ar spēju saistoši rakstīt – tā, lai nav garlaicīgi lasīt. Es nedomāju, ka tekstam ir jābūt kā Holivudas grāvējam, tomēr tam ir jāspēj aizraut ar dažādām kvalitātēm. Un šie autori mani aizrauj ar šīm un citām kvalitātēm tik ļoti, ka nespēju pretoties – līdzīgi kā somu rakstniece Roza Liksoma vai Māris Bērziņš ar savu Gūtenmorgenu. Vai Jānis Turbads ar savu “Ķēves dēlu Kurbadu”.Vonnegūtu var nemaz neminēt – tas ir pamatkomplektā iekšā. Prieks lasīt. Bez saspringuma un lieka patosa.

Šķiet, ka Edijs (iespējams, nezinot) ir mantojis (ieguvis, aizņēmies, pilnveidojis, sintezējis) minēto autoru spēju izteikties precīzi, tomēr pietiekami tēlaini. Kā pats atzina sarunā – eseju konkursi un viss pārējais ir bijis. Man gan eseju konkursi nav bijuši, taču izteikties esmu mācējis – tāpēc arī diezgan labi varēju uzrakstīt sacerējumu, recenziju vai iesniegumu. Esmu saistošas prozas cienītājs, tāpēc Edija daiļrade piesaistīja un nolēmu ar viņu parunāt par šo un citām tēmām. Protams – video formātā. Tā var ātrāk un labāk nodot šo visu tieši Tev. Filmēja kamera, es uzdevu jautājumus un montēja pats Edijs – izņēma ārā visus ē un ā.http://www.vimeo.com/5879455

Next export from Latvia? sajūta sestdienas vakarā

Domājot par to, kā veidojas mana identitāte, zinu, ka pilnīgi noteikti viens no raksturojošiem teicieniem ir – Tu esi tas, ko Tu ēd. Un es šajā sakarā saprotu, ka laika gaitā esmu iesakņojies kā latvietis (par spīti skandināviskajām un viduseiropeiskajām saknēm). Jo:

- man garšo rupjmaize

- es bieži vedu rupjmaizi uz citām valstīm un dāvinu to kā valsti reprezentējošu sajūtu

- lepojos ar rupjmaizi kā mūsu īpašo identitātes elementu

Un kopš esmu šai tēmai pievērsies, pavisam nesen – pirms kādiem pāris mēnešiem – manā redzeslokā nonāca kāda īpaša rupjmaize. Rankas rudzu maize ar zīmolu “Ķelmēni”.

Un šeit es redzu, ka zīmolveži un zīmolvedes varētu likt aiz auss sekojošas mācības (pieredzes diktētas):

- integritāte. Paņemot rokā “Ķelmēnu” kukulīti (tieši šī pamazināmā forma lieliski raksturo gan sajūtu, gan izmēru), es sajutu, ka šeit nav nekā lieka – nekādu fokusgrupu par neadekvātiem budžetiem, nekāda zīmola vērtību pētījuma, nekāda “big logo” slimības, nekādas pazīmes par aģentūras un Klienta bezgalīgajiem ķīviņiem. Nav jūtami “mārketinga guru” pirkstu pieskārieni šim – es nebaidos šī vārda – brīnišķīgajam produktam. Viss ir pašu veidots un tieši tik vienkāršs, lai ar šo vienkāršību uzrunātu – uz visa mākslīgā fona – izceltos. Iespējams – kļūdos un “Ķelmēnu” back office rosās simtiem mārketinga rūķu, kas slēpj pēdas. Taču neticas man.

- produkta kvalitāte. Ir tikai un vienīgi īsta manta – maize, kas pārdod pati sevi. Ar garšu, ar iesaiņojumu – ļoti vienkāršu. Un ar šo līdzi – arī buzz – jo par šo maizi uzzināju no draugiem un paziņām. Un tam es ticu visvairāk (to apliecina arī pētījumi).Maize ir tieši tik laba, lai draugi nejaušā sarunā pastāstītu par savu pieredzi, nemaz īsti neatceroties konkrētas pazīmes – kā identificēt to veikalā. Nu tas kukulītis ar zaļo papīru – tā bija vienīgā pazīme, pēc kuras orientējos.

- garša. Oh un ahh šeit nederēs – patiešām neko tik garšīgu savā rupjmaizes pieredzē nebiju jutis. Iedomājoties to tagad un atceroties – saskrēja siekalas mutē. Tik dzīva ir tā sajūta. Garantija, ka nekad nebūs vilšanās. Pārliecība, ka savādāk nemaz nemēdz būt un garša būs tieši tāda pati arī turpmāk (jau vairākus mēnešus citas rupjmaizes neesmu pircis).

Iznāca tāda neliela saslavēšana. Un tā arī ir. Patiesībā punktu sajūtai pielika tas brīdis, kad rūpīgi apskatīju etiķeti un ieraudzīju ar parastu lodīšu pildspalvu uzrakstīto cepējas vārdu Daiga. Es sajutu tādu personīgu attieksmi, kādu nevar iegūt ne ar kādām miljonos eiro un dolāru vērtām iekārtām, kuras štancē bezpersoniskus mārketinga krāmus. Tas bija patiesas atklāsmes mirklis. Laime, varbūt.

Page 39 of 42« First...102030«3738394041»...Last »