Yeah! Pilsētas pulss ir mani vienmēr nodarbinājis tādā ziņā, ka ir bijušas sajūtas par un ap pilsētu, kuras vienmēr esmu izdomājis pie sevis, bet nekur iepriekš nekad neesmu publiskojis savas domas. Šonedēļ savukārt notika tāds patīkams notikums, kas tādā kā nopietnākā līmenī dod manām sajūtām kontekstu un esmu gatavs ar tām dalīties.
Tieši tādas sajūtas man radās piektdienas vakarā, kad devos pirmo reizi uz vietu, kurai biju daudz reiz gājis garām, bet ne reizi nav bijusi motivācija iegriezties. ADWARDS šoreiz parūpējās par motivāciju, pārējais jau ir tehnikas jautājums. Rīgā nežēlīgi lija, tāpēc kājas slīdēja uz pavasara ledus un labi, ka nebij tālu jāiet no auto – varētu nolauzt kaklu. Tas ir akmens bijušās rūpnīcas VEF teritorijas saimniekiem – ar auto vai kājām pavasaros tur labāk nerādīties. Un vakara gaitā izrādījās, ka joprojām esmu radošs – atklāju līdz tam neatklātus radošās izcilības apvāršņus. turpināt lasīt ‘Izcili radošs vakars’
Es jau saprotu, ka grēkoju kaut kādā ziņā – gan pret sevi, gan pret savu lasītāju. Bet no otras puses ir arī tā, ka dzīves dinamika uzliek tādu spiedienu, ka dienas beigās – pārnākot no darba piemēram piektdien vakarpusē ap plkst. 22:00 ir sajūta, ka neko vairs negribas. Ir skaidrs, ka cilvēka ( un manām ) spējām ir kāda robeža. Un skaidrs ir arī tas, ka zināmu brīdi uz šo spēju robežas arī dzīvoju. turpināt lasīt ‘Klusums manā blogā? Not really’
Labrīt (njā, aizgāju gulēt ap 8, jo raudāju aizkustinājuma asaras, redzot LV olimpiešus iesoļojam Vankūveras stadionā un vispār apraudājos aiz laimes – bet par to vēlāk). Iemesls šim bloga ierakstam ir patiesībā motivēts ar to, ka ir nepieciešams šobrīd pateikt ko tādu, kas nevar palikt nepateikts. Kas konkrēti ielīksmo un liek domāt, ka mūsu dižgaru veikums ir novērtēts un tiek turpināts. Līdz zināmam laikam biju norūpējies par latviešu literatūras nākotni, tagad esmu mierīgs. Jo viss ir drošās rokās. turpināt lasīt ‘Latviešu literatūras nākotne ir drošās rokās’
Paldies tiem maniem sekotājiem tviterī, kuri gribēja, lai uzblogoju par šo tēmu. Jo patiesībā – man pašam arī gribējās uzblogot par šo tēmu ļoti sen. Tik sen – pirms vēl blogi bija izdomāti un pirms vēl internets bija radīts. Un pirms vēl es nonācu saskarē ar datoru pirmo reizi savā dzīvē tieši 1997. gada 19. maijā – kopš šīs dienas es strādāju ar datoru un manas rakstītprasmes digitāli ir stipri pilnveidojušās, toties konstatēju, ka pildspalvu atrast savā mājās kļūst arvien grūtāk. Nu tad lai iet skuķu tēma – jo kebabu jaunumus es jau aprakstīju 
turpināt lasīt ‘Beznosacījuma mīlestība’
Esmu atrodams arī: