Paceļu buru

jā, jā, jā. Beidzot. Tiešām beidzot, jo šo brīdi esmu vēlējies izbaudīt bezgala sen un beidzot tas ir pienācis. Sēžu jahtas kajītē – pagaidām vēl ostā un kā saka – blogoju. Par to kas un kā notiek šobrīd un notiks tālāk – centīšos rakstīt šeit katru dienu – ar bildēm un video. Kas tad īsti ir noticis? Laikam jāsak ar to, ka kopš šodienas esmu brīvs cilvēks – vakar noslēdzu savu darbību uzņēmumā AERODIUM. Vakar vakarā sekoja darba gaitu noslēgumam veltīts pasākums, kurā sapulcējāmies Siguldā – lidojām, runājām, baudījām atmosfēru un visādi citādi pozitīvi novērtējām kopā padarīto ar draugiem, sadarbības partneriem un vienkārši labiem cilvēkiem. Sekoja arī lidošana, kuras laikā es pats pirmo reizi un ne bez panākumiem izbaudīju visādus jaunus trikus – tajā skaitā salto pāri vertikālā vēja plūsmai un citus akrobātikas elementus. Man reāli PATIKA! Vakars izdevās :)

Pēc visiem šiem darba gadiem beidzot ir izdevies izkombinēt vienu mēnesi pilnīgai atpūtai un to arī grasos nupat kārtīgi izmantot. Jau senāk zināju, ka gribu atgriezties pie bērnības/jaunības laikos iepazītās brīnišķīgā sporta un atpūtas veida – burāšanas. Burāšana kombinācijā ar iespēju apmeklēt neredzētas vietas spēj intriģēt ne tikai mani. Tas ir gandrīz kā sapnī – uzvelc buru un dodies – jebkur, kur vien ir jūra un septiņas pēdas zem ķīļa.

Visai šai brīnišķīgajai sajūtai ir iemesls un tas ir neviens cits, kā mans tēvs – kurš man pirms vairāk kā 25 gadiem ierādīja burāšanas sportu un vēl agrāk – arī atklāja kalnu burvību. Tā – zināmā mērā tēva ietekmē – esmu izbaudījis ne mazumu dažādu patīkamu brīžu gan kalnos, gan jūrās. Un šis plānotais burājums ir sava veida atgriešanās pie saknēm – dzīves, kurā vērtība ir steigas trūkums, miers un citas vienkāršas, bet ārkārtīgi svarīgas sajūtas. Beidzot atvaļinājums, kuru pavadīšu kopā ar tēvu – mēnesis uz jahtas – ar mērķi apskatīt Zviedrijas krastus – Gotlandi, pašu Zviedriju un visu, kas būs interesants pa ceļam.

Tēvs uz jahtas Ventspilī šobrīd - pirms došanās ceļā

Šodien ierodoties jahtu ostā un veicot ikdienišķos burātāja pienākumus, sajutu tādu patīkamu dejavu sajūtu – atcerējos saknes. Tēva stingrību attiecībā uz to, ka uz jūras pats galvenais ir tas, ka viss ir pats galvenais – lasīju šo tēzi burāšanas grāmatas pirmajā lapā – un to, ka pirma lieta burāšanā ir kārtība – kajītē, kravas nodalījumos, buru noliktavā un it visā mazākajā sīkumā. To arī darījām – kārtojām lietas, lai visam pietiek vietas un lai viss ir pa rokai vajadzības gadījumā. Tas ir svarīgi gan parastos ikdienas braucienos, gan arī sacensībās – un sacensībās kārtībai, precizitātei, komandu izpildei ir būtiska un izšķiroša nozīme. Labi atceros brīdi, kad kritiskā – vētras situācijā – bērnībā saņēmu skaidru mācību no tēva – nav tāda vārda – nevaru, ir vārds negribu. Biju diezgan nobijies, kad vētrā bija jāiet riktēt foks (jahtas priekšējā bura), kas bija ieķēries reliņos un es teicu (bļāvu – vētrā mierīgi sarunāties īsti nevar) – nevaru, tad tēvs atbilstoši, bet ātri un precīzi iemācīja man šo dzīvē būtisko maksimu, kuru esmu sirsnīgi ņēmis vērā kopš tā laika. Pēc šīs dzīves mācības lielākā Latvijas teritorijā piedzīvotā vētra vairs nešķita tik briesmīga – lai gan tā bija patiešām iespaidīga un visādā ziņā satriecoša. Tādējādi tēvs viennozīmīgi gan tieši, gan netieši ir mani izaudzinājis ar savu pieeju lietām un dzīvei. Par ko esmu bez gala pateicīgs un esmu priecīgs, ka esmu iepazinis dzīves brīnišķīgās iespējas.

Kas vēl ir aktuāls? Dažādas mazas lietas, kas jāsaprot un jāatceras:

  • jahta ir peldlīdzeklis ar burām
  • kapteiņa kvalifikāciju kvalitatīvi var iegūt vairāku gadu laikā
  • visas mantas jāsaliek drošās – no izkrišanas pasargātās vietās – tāpēc galdam ir īpašas malas un atvilknēm īpašas fiksējošās sistēmas
  • drēbju kārta – siltāka kā ziemā
  • uz klāja nedrīkst atrasties augstpapēžu kurpēs

Jahta nav VIP balle :)Ja Tev ir kādas īpašas vēlmes, ko vēlies uzzināt par burāšanu vai par šo ceļojumu – raksti droši komentāros un aiziet – ar prieku pastāstīšu par šīm tēmām vairāk.

Padod ziņu saviem draugiem:
  • del.icio.us
  • Facebook
  • Google
  • draugiem.lv
  • TwitThis

8 komentāri


  • Veiksmes! Kā izrādās – “paceļu buru” bija burtiskā nozīmē. Galvenais, ieblogo ar’, ja uzbrūk kāds milzu astoņkājis pa ceļam. Vakar domās biju Aerodium.

    Johoho un pudele.. ceļam! :)

  • Buraashana –jaa – ne mazaak aizraujoshi kaa braukt pa freeride kalnos vai uzkaapt augstaakajaa kalna galotnee un atpleest rokas. Jo taksh briiviibas sajuuta (protams neaizmirstot nelielu vai briizhiem palielu self-control – bet tas taksh sekundaari.. laikam.. :P ). Veiksmes celojumaa un gaidiisim atpakal ar piedziivojumu staastiem uz muusu klaaja :) Lai izdodas!

  • Ansi, 7 pēdas zem ķīļa! Lai mazā Belinda skrien godam! Taisi bildes un raksti lai zinam kā jums tur klājas.Pieskati ne tikai savu papiņu,bet manējo ar :) Viegli Tev nebūs 2 vecu kapteiņu kompānijā :D

  • JTuri buru Ansi jau jau reiz esi paceelis!!! :) ))

  • Vari pastāstīt sīkāk par kapteiņa kvalifikācijas iegūšanu? Cik saprotu līdzīgi kā autovadītāja tiesības – teorija + braukšana (burāšana :)

    • Šajā tēmā vislabāk sazinies ar Vēja Aģentūru – te redz kur ir pilnīgs spektrs ar organizācijām, kas palīdzēs šajā tēmā http://www.sailinglatvia.lv/?mod=63
      Bet pēc būtības jā – prakse un teorija – ar to jāsāk. Mans tēvs ir kapteinis ar 20 gadu stāžu – lai nonāktu līdz tam, viss procesā turpinājās 7 gadi – vispirms otrā jahtu vadītāju kategorija – līdz 20 kv.m. burām un iekšējiem ūdeņiem, pēc tam pirmā un pēc tam kapteiņa kvalifikācija. Pa vidu obligāti prakse – noteikts noburāto jūdžu skaits, pēc tam teorija un eksāmeni – gan teorētiskie, gan praktiskie. Salīdzinoši ilgs laiks, bet šķiet, ka tas ir bijis vērtīgs – pieredze ir ārkārtīgi svarīga. Nu tā.

pievieno savu komentāru