Oh un ah 30

Jā, ir par ko elst un brīnīties. Par laiku, par sauli, par mainīgo temperatūru aiz loga. Par visu, kas notiek ar cilvēku – mani, un par darbiem, kas šodien mani kārtīgi nospieda pie zemes. Pat negaidīti. Un par to, ka šodien Ernests Gulbis spēja sagādāt ilgi gaidīto sensāciju, pārsteigumu, prieku par Latviju. Un pavisam drīz arī mēs šeit Šanhajā rādīsim, ka Latvija var. Tāpēc nekāda patosa – pašlaik tikai darbs.Šodienas īpašā bilance ir tas, ka pat Šanhajā nevar dažbrīd atrast lietas, kas Rīgā ir tik pierastas. Nebūtu jau kreņķis. Bet tas skar labsajūtu higiēnisko, tāpēc tuvojoties karstajam laikam, šis pasākums, šķiet, ka sāk uztraukt. Tā nu pēc pastaigas pa pilsētu un brokastīm, neatradis vajadzīgo, devos mājās un turpināju strādāt ar vietējām un Rīgas lietām. Kā parasti. Bet nu šodien kaut kā darba blīvums un risināmo jautājumu loks tā saskrējās, ka pilnīgi ne paelpot. Līdz pat 9:00 vakarā – epasti, skices, saskaņošanas, pārbaudīšanas, vēlreiz un vēlreiz. Rutīna. Visu dienu pie datora un beigās jau ir sajūta, ka ir nogurums ne pa knapo.

Bet dienas noslēgums izvērtās negaidīts (neskatoties uz to, ka ir otrdienas vakars). Patiesībā šodien bijām KTV jeb karaokes lokālā. Trīsstāvu māja, līdzīgi kā kinoteātris, tikai sadalīts istabās un katrā istabā kompānija, kas dejo, dzied un atpūšas relaksētā atmosfērā. Ja kāds ir redzējis filmu “Lost in translation”, tad tur bija viena epizode ar dziedāšanu istabā pie monitora :) Nu tas bija tieši tas,  ko mēs šovakar izbaudījām. Un jāsaka godīgi – ja no sākuma man pašam tā ne pārāk, pēc brīža jau bija iedvesma. Nodziedāju “Sounds of silence”, “Californication”, “Paparazzi”. Kaut ko vēl – maznozīmīgu un tad jau bija jādodas mājās.  Jā. Lūk!

Padod ziņu saviem draugiem:
  • del.icio.us
  • Facebook
  • Google
  • draugiem.lv
  • TwitThis

0 komentāri


  • pievieno savu komentāru

pievieno savu komentāru