Next export from Latvia? sajūta sestdienas vakarā

Domājot par to, kā veidojas mana identitāte, zinu, ka pilnīgi noteikti viens no raksturojošiem teicieniem ir – Tu esi tas, ko Tu ēd. Un es šajā sakarā saprotu, ka laika gaitā esmu iesakņojies kā latvietis (par spīti skandināviskajām un viduseiropeiskajām saknēm). Jo:

- man garšo rupjmaize

- es bieži vedu rupjmaizi uz citām valstīm un dāvinu to kā valsti reprezentējošu sajūtu

- lepojos ar rupjmaizi kā mūsu īpašo identitātes elementu

Un kopš esmu šai tēmai pievērsies, pavisam nesen – pirms kādiem pāris mēnešiem – manā redzeslokā nonāca kāda īpaša rupjmaize. Rankas rudzu maize ar zīmolu “Ķelmēni”.

Un šeit es redzu, ka zīmolveži un zīmolvedes varētu likt aiz auss sekojošas mācības (pieredzes diktētas):

- integritāte. Paņemot rokā “Ķelmēnu” kukulīti (tieši šī pamazināmā forma lieliski raksturo gan sajūtu, gan izmēru), es sajutu, ka šeit nav nekā lieka – nekādu fokusgrupu par neadekvātiem budžetiem, nekāda zīmola vērtību pētījuma, nekāda “big logo” slimības, nekādas pazīmes par aģentūras un Klienta bezgalīgajiem ķīviņiem. Nav jūtami “mārketinga guru” pirkstu pieskārieni šim – es nebaidos šī vārda – brīnišķīgajam produktam. Viss ir pašu veidots un tieši tik vienkāršs, lai ar šo vienkāršību uzrunātu – uz visa mākslīgā fona – izceltos. Iespējams – kļūdos un “Ķelmēnu” back office rosās simtiem mārketinga rūķu, kas slēpj pēdas. Taču neticas man.

- produkta kvalitāte. Ir tikai un vienīgi īsta manta – maize, kas pārdod pati sevi. Ar garšu, ar iesaiņojumu – ļoti vienkāršu. Un ar šo līdzi – arī buzz – jo par šo maizi uzzināju no draugiem un paziņām. Un tam es ticu visvairāk (to apliecina arī pētījumi).Maize ir tieši tik laba, lai draugi nejaušā sarunā pastāstītu par savu pieredzi, nemaz īsti neatceroties konkrētas pazīmes – kā identificēt to veikalā. Nu tas kukulītis ar zaļo papīru – tā bija vienīgā pazīme, pēc kuras orientējos.

- garša. Oh un ahh šeit nederēs – patiešām neko tik garšīgu savā rupjmaizes pieredzē nebiju jutis. Iedomājoties to tagad un atceroties – saskrēja siekalas mutē. Tik dzīva ir tā sajūta. Garantija, ka nekad nebūs vilšanās. Pārliecība, ka savādāk nemaz nemēdz būt un garša būs tieši tāda pati arī turpmāk (jau vairākus mēnešus citas rupjmaizes neesmu pircis).

Iznāca tāda neliela saslavēšana. Un tā arī ir. Patiesībā punktu sajūtai pielika tas brīdis, kad rūpīgi apskatīju etiķeti un ieraudzīju ar parastu lodīšu pildspalvu uzrakstīto cepējas vārdu Daiga. Es sajutu tādu personīgu attieksmi, kādu nevar iegūt ne ar kādām miljonos eiro un dolāru vērtām iekārtām, kuras štancē bezpersoniskus mārketinga krāmus. Tas bija patiesas atklāsmes mirklis. Laime, varbūt.

Padod ziņu saviem draugiem:
  • del.icio.us
  • Facebook
  • Google
  • draugiem.lv
  • TwitThis

4 komentāri


pievieno savu komentāru