Mārketinga pamattriki šodien – bērniem līdz 18 lasīt aizliegts!

Šodien pilnīgi negaidot nokļuvu mārketinga trikmeistaru varā. Kas mani pārsteidza – ir tas – ka visu šo es jau kaut kur biju manījis/lasījis/zinājis (varbūt šis piemērs jau tiek drukāts case studies – tā pat man šķiet ir). Vienmēr jau var teikt – viss jaunais (sastaptais/redzētais) ir labi aizmirsts vecais un mārketings ir vecs kā pasaule, utt. bla bla bla. Bet – kā teica Ivars Godmanis – ir kaut kas tajā, kā Tevi uzrunā. Un kā Tev piešķir to apziņu, ka esi īpašs (izredzēts) un ka esi pamanīts. Un ka pārsteiguma sūtījums ir domāts tieši Tev. Šajā sakarā atceros multfilmu no veciem laikiem – kaut kāds dzīvnieks gāja uz pastu sūtīt vēstules pats sev. Es tā neesmu darījis, taču izjūtu ļoti to, kā jebkuršs no mums ilgojas pēc uzmanības – šīsdienas lielākās vērtības – un kā priecājas par katru mazāko sīkumu, kas šo uzmanību Tev dod.Pēc visa šī garā ievada man gribas mazliet ievilkt elpu – lai nav tā ka patoss iztukšo vārdu krājumu. Un gribas turpināt par šodien blogosfēru (pareizāk būtu teikt droši vien – blogosfēras apdzīvotā apgabala ne pārāk tīrās galvaspilsētas slikti apgaismotās ielas vienu no kāpņu telpām, kurā dzīvo pašpasludinātie ūber blogeri – vanabiji) pārsteigušo vīna pudeļu uzbrukumu. Es pilnīgi gara acīm iztēlojos SEO speciālistu brieduma gados, kas uzņēmumam “ietirgoja” ideju un teica – it’s ūber kūūl. Tāpat arī vizualizēju mārketinga vecmeistarus, kas rotācijas kārtībā pa korporatīvajām spirālēm nonākuši Pernod Ricard un pēdējo notikumu gaismā atvēruši acis uz jaunajiem medijiem un “saprot, ka tajos ir nākotne”. Tā nu satikās rūķis ar māju un katram no mums, blogeriem (am I in, for real?) šodien bija nanosekundes garš apmierinājuma mirklis, kad katrs lasījām kaut ko par sevi – kā vērtējumu – kā atzinību – kā uzslavu – par mūsu 15 slavas minūtēm (par mani bija teikts kaut kas par blīkšķi blogosfērā :) ) un piedāvājums ievērtēt jacobscreek.lv produkciju. Lūk! Mana nosacītā problēma ir tā, ka neesmu mega vīna speciālists (lai gan dažkārt izvēlos to mīļā miera un miega labad), tāpēc nespēšu izjust līdz niansēm muskatrieksta valdzinājumu un ozolkoka mucas škiedras smalkumu, bet par spīti tam izdevīgā brīdī, protams, noplātīšos draugiem un paziņām par to, ka redz kā – mani pamanīja – man atsūtīja – varu uzcienāt. Un šajā brīdī mērķis būs sasniegts. Lai gan maziņš, bet bet bet – tomēr.

Es uzskatu, ka es ļoti labi saprotu šīs spēles būtību. Man nav jāliekuļo, man nav jāizliekas un man nav nekas pret to, ka mani šādā veidā kāds aplaimo. Lai gan tas nav tas, pēc kā es tiecos un alkstu. Tomēr – šim notikumam visdrīzāk būs atvēlēts neliels laiks manās sarunās ar draugiem un visdrīzāk ka atcerēšos šo visu ar smaidu sejā kaut kad tad – nezinkad :)

Es varu šeit pastāstīt par to, kā reiz pilnīgi nejauši kļuvu par evaņģēlistu kebabu iestādei Food Box. Kopā ar draugu devāmies ēst un ieklīdām tajā brīdī jaunā ēstuvē – Dzirnavu ielā netālu no Antonijas ielas. Ieklīdām, apskatījām, ka kebabs maksā Ls 2.50 pasūtījām divus. Maksāšanas brīdi konstatējām, ka kabatās pēc labas ballītes ir tikai Ls 2.50, kas pietiek tikai vienam kebabam (kartes tur nepieņem). Apkalpotāja (viņa arī šķiet – īpašniece) pamanīja mazo niansi un uzsauca otru kebabu bez maksas :) Easy. Bez cepiena un naida/nosodījuma/augstprātības sejā (kāds parasti mēdz gadīties apkalpojošā personāla sejā, kad grabini santīmus pie kases). Un rezultāts – par šo gadījumu esmu tik daudziem draugiem un paziņām izstāstījis, ka šie Ls 2.50 – es domāju – ir atmaksājušies ar uzviju. Un daudzi mani draugi un paziņas pēc vietas apmeklējuma izpauda pozitīvus vārdus. Bingo! Mana reputācija pacēlās par 0.000007 iedaļām :)

Padod ziņu saviem draugiem:
  • del.icio.us
  • Facebook
  • Google
  • draugiem.lv
  • TwitThis

7 komentāri


pievieno savu komentāru