Mākoņi, vecums un mājas

Par ko gan lai domā garā atvaļinājumā, kurš rit savu gaitu un iepriecina mani pilnībā? Pati galvenā problēma, kas mani nomoka kopš ceļojuma sākuma – kā eleganti nofotografēt mākoņus. Tas patiešām ir liels izaicinājums, ko arī mēģinu piepildīt. Bet ārpus tā visa piezogas arī citas – daudz prozaiskākas domas, kas kaut kādā mērā skar katru no mums. Ja ne šobrīd un ne aktuāli, tad vēlāk noteikti un neizbēgami.

Mākoņi

Mākoņu fotografēšanai esmu pievērsies pavisam nesen. Atceros, ka pirms kādiem gadiem mani “aizķēra” Valta Kleina stāsts, kā viņš medījis mākoni un kā viņš to nofotgrafējis tur, kur vēlējies. Tā nu ceļojot esmu to darījis šur un tur. Līdz šim – man pašam šķiet – labākās mākoņu fotogrāfijas man ir padevušās Sintrā, Portugālē, netālu no Lisabonas. Sintra pie Lisabonas, 2008Protams, ka tur bija cits skatu punkts un tā – taču kamera tā pati :) Tā nu cīnoties ar mākoņu fotografēšanu, gluži nejauši uzdūros arī Gizmodo nupat kā publicētajam konkursam – akurāt šajās dienās. Šaubos, vai piedalīšos, taču šķiet, ka mākoņi fotografēšana ir aktuāla ne tikai man vienam šajā pasaulē. Redzēs, kā man veiksies turpmāk – pie iespējas paziņošu par jaunākajiem panākumiem šajā jomā.Mākoņi, Jetas kanāls, 2011Dažkārt izdodas labi mākoņi cauri lidmašīnas iluminatoram, taču tas arī traucē – tas iluminatora stikls neļauj tikt klāt labai bildei. Varbūt jālido ar deltaplānu vai planieri pa mākoņiem, lai labi tos fotografētu?

Vecums

Esmu kompānijā ar diviem pensionāriem – kapteiņiem – attiecīgi 68 un 69 gadi. Ja tā paskatās uz šo visu no malas un salīdzina ar vērojumiem Rīgas pilsētā un iespējams vēl kaut kur citur, kur esmu redzējis vecāka gadagājuma cilvēkus, tad uzskatu, ka maniem ceļabiedriem ir stipri paveicies. Ar visu to, ka skats uz dzīvi ir aizķēries vecajos laikos, viņi neko nezin par facebook un twitteri un pa lielam – viņu galvenie dzīves uzdevumi ir izpildīti un šobrīd viņi bauda savas dzīves augļus, tomēr redzu, ka dzīvesprieks un veselais saprāts ir viņos un nekas neliecina par viņu vecumu kā vien izskats – es arī noteikti gribētu būt tikpat možs savos 70 kādi ir viņi. Starp citu, viņi nezin, ko es te šobrīd rakstu :) Ralfam 68

Esot kopā ar kapteiņiem nu jau kā reiz divas nedēļas, esmu vērojis visu šo mūsu ceļojumu un dažkārt esmu sajutis vecumu starpību, bet dažkārt arī nē. Mums nav nekādu domstarpību par to, kas un kā ir jādara, lai gan šodien iznāca neliela diskusija par atkritumu šķirošanu – šeit viss ir jāmet ārā sašķirots, ko mēs diezgan veiksmīgi nofeilojām, bet galu galā tomēr sašķirojām un vienojāmies turpmāk visu šķirot laicīgi, lai nav pie miskastēm jāmīņājas. Bet šai sarunai nebija nekāda sakara ar vecumu – kā vien ar cilvēku raksturiem, kuriem ir jāsadzīvo uz kuģa ilgstošā laika periodā. Kopumā secinājām, ka nav nemaz tik traki šobrīd un kopumā – saprotamies labi. Lai gan ir visas tās teorijas par šaurām telpām un ilgstošu uzturēšanos tajās, tomēr kopumā viss ir lieliski.Tēvam 69

Sakarā ar to, ka es neesmu pieredzējis savus vectēvus, tad šis ceļojums man ir arī sava veida vecuma studija – abi kapteiņi ir vectēva statusā jau kādus gadus 3 un 10 attiecīgi. Turas braši, neko daudz nepīkst par slimībām, neož pēc tabletēm un medikamentiem – kā dažkārt ož veci cilvēki. Kopumā secinu, ka tāds vecums ir skaists un apbrīnojams. Izpaliek arī čīkstēšana un gaušanās par valdību – ir vien smiekli un dzīves mācību un pieredzes iegūta sapratne par to, ko var un ko nevar un kā dzīvot tālāk. Šajā ziņā arī vienojamies, ka svarīgākais ir vērtības, kuras ir jānodod no paaudzes paaudzē – tad var nodrošināt gan ilgtspēju, gan visu pārējo, kas nepieciešams dzīvei un arī izdzīvošanai.

Kopumā esmu priecīgs par šo ceļojumu tieši šādā komandā un iespēju apmainīties ar domām un sajūtām par visu, kas svarīgs. Kā jau minēju – galvenokārt esmu klausītājs, uzsūcu kapteiņu dzīves pieredzi un runājam uz Tu – kas vēl pavisam nesenā pagātnē man pašam būtu bijis liels izaicinājums – runāt uz Tu ar cilvēkiem, kas krietni vecāki par mani ;)

Mājas

Vakar saņemtajā epastā pirmo reizi kopš ceļojuma sākuma saņēmu jautājumu par mājām. Vai neskumstu un tā. Un tad arī pirmo reizi par šo tēmu aizdomājos. Jo zinu ka iepriekš vienmēr – nu varbūt ne vienmēr, bet šad un tad – esmu sajutis slavenās 7 dienas skumju par to, kas notiek mājās un ka gribas būt tur. Šobrīd pavisam tā nav. Ir gan pienākumi un lietas un situācijas un domas un cilvēki, kas atgādina – ka ir mājas, bet kopumā vēl nav tā lielā māju skumja klāt. Šķiet, ka ceļojums ir tik interesants, ka nebūt nejūtu skumjas ne par ko. Tas ir lieliski, ka varu neskumt un par to nejūtu nekādu sāpju. Mājas – protams – ir labi. Ir labi atgriezties un iekrist gultā un sajust komfortu. Šeit gan arī nav nekāds dižs diskomforts – gulēšana ir patīkama, lai arī guļammaisā un ir arī iespējas regulēt siltumu – lai gan kopumā uz jūras ir vēss – un jo īpaši naktīs.

Padod ziņu saviem draugiem:
  • del.icio.us
  • Facebook
  • Google
  • draugiem.lv
  • TwitThis

2 komentāri


  • Tas mākonis pirmajā bildē ir izcils, kā kalns kurā ir pat vēlme uzrāpties :)

    Kaut kāda miera sajūta izvirmo cauri šiem stāstiem…vide, komanda, domas…liekas viss ir svarīgi, kas arī veido ceļojumu kopumā. un kompānija tiešām izskatās lieliska, modra un dzīvespriecīga :)

  • Es arī apbrīnoju viņus abus! Sevišķi Juri!”Šito enerģiju!Nečīkst ar nemaz! Kaut arī šādas,tādas kaites jau moka..Ralfs ar visu ” kūpināšanu ” iet ” ka sitas” kā kurzemnieki saka :) Es jau nu neticu, ka mēs – saķīmiķotā, vakcinētā antibiotikām un hormoniem pilnā paaudze būsim tādi savos 70..Gribētos jau nu gan :) Bet viss ir nevis ” iekšās ” ( citējot politiķi ), bet galvā! Cik jauns, jūties – tik jauns arī esi! Lai vēčiem vēl daudz tādu vasaru zem burām! Par savu tēvu Ralfu droši zinu, ka viņš jūtas vislabāk jūrā.Ja ar jūru ” saslimst ” tad tas uz mūžu.

pievieno savu komentāru