Lietainas svētdienas blogs

Ko lai dara lietainā svētdienā? Jāblogo! Lietus un salīdzinošais miers (tāds kā klusums pirms vētras) liek domāt par daudz ko un pie reizes arī par to, ka sen nav blogots. Lai gan ir sakrājies šāds un tāds materiāls – tā fiziski nav bijis laika to nodot tālāk. Darbs un dzīve ierauj tādā mutulī, ka nu tik’ – jāspēj tas viss paveikt un vēl pablogot :) Kamēr lādējas bildes un video, var parakstīt.

Pat nezinu par ko gribēju rakstīt – jo ik pa brīdim domas mainās un nav īsti sajūta, ka ir noticis kaut kas tāds, par ko nevarētu nerakstīt. Bet dažas lietas gan palikušas labā atmiņā un tagad iespējams ir īstais brīdis tās paust.

Viena lieta ir tāda, ka mans brālis apprecējās nesen. Tas bija tāds pavisam īpašs notikums – kāzas, kas paliks atmiņā ar brāļa runu, kura aptuveni pārfrāzējot bija tāda – tagad, lūdzu, dārgie kāzu viesi, aizmirstiet savas garlaicīgās runas un izbaudiet pasākumu. Forši, ka brāļa vecāki dejoja ar visiem kāziniekiem līdz nu ja ne līdz pašam rītam, tad līdz kādiem 4 no rīta noteikti. Pārējie devās pie miera ap 6 vai pus7. Bija riktīgi jautri. Tā šis viss sākās.

http://www.vimeo.com/14524351

Un tā tas viss turpinājās.

http://www.vimeo.com/14524026

Te mēs ar brāli esam redzami vienā bildē. Pasākums norisinās jūras krastā ar visa veida romantiku.Tādi mēs esam tie brāļiNākamā lieta, kas nāk prātā – kas gan notika pirms kāda laika, bija Samsung Kite Party. Tas bija pat vēl pirms atgriešanās Šanhajā. Kā sprieda dažādi kite speciālisti – pasākums kā ārzemēs. Daudz un dažādu iemeslu dēļ. Man patika lielais pūķotāju daudzums – uz aci pludmalē domāju ka bija ap 300 pūķu, kas mūsu mazajai valstij ir patiešām daudz. Tas nekas, ka visu krējumu nosmēla lietuvieši – labi pavadītais laiks atsver visu. Tas arī svarīgi. Nu re – kā sāc rakstīt mierā un klusumā, sāk spīdēt saule. Bet es turos – nepadodos, rakstu un ceru, ka tūlīt atkal sāks līt. Vai vismaz kāds virpuļviesulis – lūdzu, lūdzu.

Darba frontē prieks, ka Latvijas paviljons ir pamanīts arī zīmolvedības profesionāļu aprindās. Nav mazsvarīgi tas, ka patiešām lielais un izaicinošais darbs Šanhajā un pasaulē dod rezultātus. Tas arī ir šī darba mērķis – likt Latvijai skanēt pāri padebešiem un ar labu un pozitīvu noskaņu. Pasaulē vadošais zīmolvedības speciālists Wolff Olins (2005. gadā Latvijā iznāca viņa sarakstīta grāmata “Par zīmolu”) ir atzīmējis Latvijas paviljona panākumus un likumsakarīgi jautā – kas tālāk? Raksta oriģināls šeit. Negribētos domāt par šo kā par 15 slavas minūtēm, bet nenoliedzami – šis ir mūsu komandas panākums, kas liek pasaulei paskatīties uz mums uzmanīgāk un padomāt. Pozitīvi. Šajā sakarā bija vēl viena intervija, kas apgaismo nedaudz par to, kā viss process virzās un kādi izaicinājumi mūs sagaida. Bet mēs nebaidāmies – skatāmies droši uz priekšu un redzam, ka pasaule to novērtē.

Šanhaja – protams – nebeidz pārsteigt visdažādākajos veidos. Viss, ko pats redzēju savām acīm – daudz ko gan neesmu nofilmējis – atstāja tādu sajūtu, ka Time Square Ņujorkā ir salīdzinājumā pieticīgs veidojums, tāpat kā Las Vegasa.

http://www.vimeo.com/14522748
http://www.vimeo.com/14523446
http://www.vimeo.com/14523457

Patīkami – kā vienmēr pārsteidz Kanāda un viņu kultūras programma EXPO. Katru nedēļu kāds no Kanādas māksliniekiem ierodas Šanhajā ar mērķi priekšāstādīt savas valsts kultūru ķīniešiem un potenciālajiem sadarbības partneriem. Uz vienu no šādiem koncertiem saņēmām oficiālu ielūgumu, ko attiecīgi izmantojām un devāmies apskatīt Kanādas kultūras daudšķautņaino piedāvājumu. Koncerts bija veidots kā izrāde ar Saule cirka atraktīvajiem elementiem, kuri savija kopā atšķirīgu žanru mūziķu uzstāšanos. No visa redzētā mani aizrāva Ariane Moffat ar savu priekšnesumu, kas līdzinājās – manuprāt – sintēzei starp romantisku dziedāšanu un elektroniskiem bītiem. Arī pārējiem patika.

http://www.vimeo.com/14523476

Vēl izdevās apmeklēt Šanhajas Okeāna akvāriju – kopumā iespaidīgs baudījums un karstumā visādā ziņā veldzējošs – nav vairs trakās svelmes (jo iekšā strādā kondicionieri) un ir krāšņi skati visapkārt uz dažādiem okeāna iedzīvotājiem. Visi akvārija video manā vimeo kontā.

http://www.vimeo.com/14523827
http://www.vimeo.com/14523757

Kamēr rakstu šo ierakstu un kompilēju materiālu, ir aizgājušas jau kādas 2 stundas. Un tad es jūtu šo un to sev apkārt. Man ārkārtīgi riebjas, ka cilvēki pīpē. Kaut vai šobrīd – esmu atvēris lielo logu, lai klausītos lielo svētdienas klusumu, tomēr atrodas kāds, kas izlien uz balkona un sāk metodiski smirdēt. Un tas viss uzvējo caur lielo atvērto logu. FUI! Tas ir apmēram tikpar traki, kā kad meitenes pīpē. Atceros nenogurdināmo Latvijas animācijas klasiķi Arnoldu Burovu, kurš audzināja meitenes M6 kafejnīcā, teikdams, ka no pīpēšanas krūtis nokarājas un kļūst dzeltenas :) Meitenēm parasti bija mērens šoks – nezinu, vai meistaram taisnība, bet tas noteikti samazināja pīpējošo meiteņu daudzumu uz kādu īsu brīdi.

Vēl pirms divām nedēļām tieši svētdienā pabeidzu lasīt (pareizāk sakot – svētdienas laikā izlasīju lielāko daļu) grāmatu “Meitene ar pūķa tetovējumu”. Jāsaka, ka tiešām nekad iepriekš nebiju raudājis lasot grāmatu un īpaši šo krimināldrāmu vai kā lai viņu tur pareizi nosauc. Konfidenciāli, bet droši avoti mani informēja, ka trešā grāmata latviešu valodā tiks pabeigta tulkot šajās dienās, līdz ar to varam sagaidīt to drīzumā grāmatnīcās. Uz vispārējā skepses fona par šāda veida žanru, pieķēros un izlasīju šo ļoti ātri, jo kaut kas īpašs tajā grāmatā bija. Gan sižets, gan varoņi, gan realitātei pietuvināta valoda – tas droši vien raksturo vēlmi uzzināt kaut ko vairāk par šo laiku, kā par cakām un kruzuļiem senatnē. Tā nu lasot nemanīju, ka patiesībā grāmata patiešām aizrāva. Šodien savukārt bija iespēja noskatīties šīs grāmatas ekranizāciju un nez kuro reizi konstatēju, ka grāmata tomēr ir labāka – aizraujošāka par filmu. Filmā gan sižets uzlabots, gan mainīts. Tāpat filma nesniedza tādu – kā lai saka – līdzpārdzīvojumu situācijā, kad vēl nezini kas sekos. Un grāmatā šis trillera/suspense elements ļoti labi motivēja turpināt lasīt. Burtiski nelaida vaļā – katrs burts lūdzās tapt izlasīts šeit un tagad. Nu tad to es godam veicu un filmu vienatnē skatījos pat diezgan uzmanīgi – atceroties visas stāsta detaļas un sižeta pagriezienus. Pēc grāmatas izlasīšanas sapratu, ka Zviedrija nemaz nav tik traka valsts – esot tur, tā šķita garlaicīga – un ka varbūt kādreiz jāaizbrauc tur citos, ne biznesa vai mācību nolūkos. Ir gandarījuma sajūta un sajūta, ka viss ir iespējams.

Lūk. Tāda šībrīža emociju bilance. Nekā racionāla, vienkārši tāda – kā mēdz teikt – sajūta. Un tieši šobrīd man piezvanīja labi draugi no Aizerbaidžānas. Runājos. Un beigšu šobrīd rakstīt :)

Padod ziņu saviem draugiem:
  • del.icio.us
  • Facebook
  • Google
  • draugiem.lv
  • TwitThis

2 komentāri


  • piekrītu par 101% attiecībā uz kaimiņiem-pīpētājiem – atver logu vienos naktī, lai izvēdinātu guļamistabu pirms guļas un pēkšņi viss pilns ar smirdoņu – var tikai sulīgi nolamāties!

    :)

  • “No pīpēšanas krūtis nokarājas un kļūst dzeltenas” hahaaa… Un Zviedrija – tur atgriezhos katru vasaru…nu jau 15 gadus. Ar katru gadu tā vajadzība tikai palielinās. Un esmu pārliecināts, ka lielākā daļa nesaprot kā tā var būt hahaa…

pievieno savu komentāru