Lepnums, patiess 31

Jā. Šodien bija zīmīga diena gan tajā, kas notiek šeit Šanhajā, gan tajā, kas notiek Latvijā. Un galvenokārt tajā, kā pozitīva enerģija spēj mainīt pasauli un labas domas transformējas labos darbos. Kāpēc tāds patoss – atkal kāds var pajautāt? Tāpēc, ka šodien mūsu blogā par Latvijas paviljona celtniecību ir publicēta intervija ar bijušo Latvijas Republikas prezidenti Vairu Vīķi Freibergu. Man tas nozīmē kaut ko īpašu.Tas īpašais ir mana apziņa un sajūta par to, ka mūsu prezidente – tieši tā es to jūtu – ir tāds latviešu likteņa piemērs (es, piemēram, neesmu redzējis savu vectēvu – viņš kara laikā palika vācu pusē un vēlāk nonāca Kanādā, kur arī nodzīvoja savu mūžu un tā arī nekad neredzēja vairs ne manu tēvu, ne manu vecmāmiņu (protams, ka izrāde “Vectēvs” mani aizkustināja līdz asarām)), kāds ir ietekmējis mūsu dzīvi vairākos desmitos gadu. Arī tāds piemērs, kas iedvesmojis un turpina iedvesmot – par spīti grūtībām – nepadoties, iet uz priekšu, cīnīties par savu ideju, spēt izturēt – kas ir ļoti svarīgi, arī nekrist kārdinājumā. Nedomāju te sprediķot, bet patiešām šīs vērtības un īpašības arī man pašam ir tuvas un esmu tās vienmēr augstu vērtējis. Tā nu šoreiz viss kopā izveidojis tādu unikālu pieredzi, ka mana morālā autoritāte iedvesmo mani un citus vēl vairāk šeit, Šanhajā ar vienu vienīgu mērķi – parādīt mūsu valsti no labākās puses – tā, lai visiem paliek vaļā mute :) un Laimes Tehnoloģija katram, kas pie mums ciemosies, lai būtu kā vadmotīvs turpmākajā dzīvē.

Pats nebiju Rīgā, tāpēc nepiedalījos filmēšanā. Lai gan būtu ļoti gribējis. Kā teica kolēģis – roku mazgāt pēc tā rokasspiediena vairs negribot – tā harizma un gribasspēks  esot spēcīgu iespaidu atstājis. Nešaubos. Esmu izlasījis gandrīz visas grāmatas par Vairu Vīķi Freibergu, kas iznākušas Latvijā pēdējos 10 gados (neesmu lasījis pašu pēdējo, bet pēc vienas tādas nelielas sarkanas grāmatas izlasīšanas, kuras autors ir Māris Ruks – ja nemaldos (šī ir vienīgā grāmata, ko apzināti esmu izmetis miskastē pēc izlasīšanas), Lato Lapsas grāmatu vienkārši negribas lasīt) un tā dzīves gudrība – pieredze, dzīves gājums, izdarītais – tas rada tik spēcīgu iespaidu, ka es sapratu – es gribētu dzīvot tikpat piepildītu un jēgpilnu dzīvi. Lasot šīs grāmatas sapratu/aptvēru/sajutu daudzas lietas par dzīvi, kā ir gājis un kā veidot pasauli sev apkārt. Tas patiešām bija iedvesmojoši. Un interesanti, ka man un mūsu prezidentei patīk viena un tā pati lieta – mazgāt grīdas :) Tas mani riktīgi pārsteidza – kad es to lasīju. Un man tas tiešām patīk – mājās vienmēr pats to daru. Lūk, tā :)

Un vēl šajā nedēļā kontekstā ar visu mūsu projektu un Vairu Vīķi Freibergu mani pozitīvi pārsteidza un iedvesmoja uzruna, kas izskanēja nesen notikušajā pasākumā tepat Rīgā, kur Vaira Vīķe Freiberga salika punktus uz i par tēmu – kāpēc viss notiek tā, kā notiek. Un jāsaka godīgi – to mēs šeit ne pa jokam izjūtam. Bet vai tāpēc mēs raudājām? Nē. Mēs ar savu piemēru parādīsim, ka varam paveikt neiespējamo.

Nu labi. Tik tālu par iedvesmu šodienai. Darba frontē viss bez pārmaiņām – arvien vairāk un dinamiskāk. Rīta cēlienā izbrauciens pie sadarbības partnera, pēc tam atkal birojs, jauni darbi un plānošana. Pusdienas bija vai nebija? Īsti neatceros. Bet tas netraucē procesam. Mītiņi mūsu štābā notiek līdz pat 12:00 vakarā – īsi pēc pusnakts pēdējie mītiņa dalībnieki dodas projām un tagad esmu gluži viens klusumā un rakstu šo ierakstu. Vispār jau gribas gulēt, ko arī drīz realizēšu :) Lūk.

Mazās atšķirības:

  • Potenciālais sadarbības partneris ir gatavs ierasties pie Tevis uz tikšanos pat 9:00 vakarā
  • Zaļā gaisma luksoforā pie gājēju pārējas nozīmē arī to, ka vispirms jāpalaiž uz sarkano gaismu braucošās mašīnas un tad vari iet
  • Naktī debeskrāpji izslēdz savu apgaismojumu
Padod ziņu saviem draugiem:
  • del.icio.us
  • Facebook
  • Google
  • draugiem.lv
  • TwitThis

3 komentāri


pievieno savu komentāru