Latvija pasaules plašajos ceļos – saruna ar Uldi Lukševicu, NRJA

Es atvainojos, ka esmu klusējis kopš šī gada 13. aprīļa. Atskatoties uz dažiem nesenajiem ierakstiem un šobrīd aktuālajiem procesiem, redzu, ka ir izkustējusies no mirušā punkta mana iecienītā tēma – Latvijas uz pasaules skatuves un pavisam konkrēti – Latvijas dalība Pasaules EXPO izstādē Milānā 2015. gadā. Man ir kas sakāms šajā visā kontekstā.Labā ziņa ir tā, ka neviens man neliek šo rakstīt. Es neesmu angažēts šo tēmu slavināt vai noniecināt – es neesmu ieinteresētā pusē tiktāl, ka neesmu atsaucies vairākiem aicinājumam būt par komandas dalībnieku jaunveidojamā paviljona konkursā, kas nesen (28. jūnijā) tika izsludināts publiski. Kā nojaušu – pēc manā rīcībā esošās informācijas – daudzi man pazīstami cilvēki dažādās kombinācijās sacenšas savā starpā par to, kurš radīs veiksmīgāko risinājumu Latvijas reprezentācijai Milānā. Tas ir patiešām apsveicami, ka vērojama aizrautīga darbošanās šajā tēmā.

Taču viena iemesla dēļ pats neesmu bijis atsaucīgs dalībai kādā no radošajām grupām. Un šis iemesls ir gaužām vienkāršs – izlasot metu konkursa nolikumu (piedalījos arī pasākumam veltītajā preses konferencē), kā arī saistītos dokumentus, ir skaidri redzams, ka trūkst paša galvenā – nav dots skaidrs un nepārprotams darba uzdevums – ko mēs – Latvija, Latvijas iedzīvotāji, Latvijas sabiedrība – vēlamies pateikt pasaulei ar savu dalību šajā izstādē? Saprotot to, ka nav skaidra un nepārprotama vēstījuma šim uzdevumam, rodas arvien vairāk jaunu un pašlaik neatbildētu jautājumu. Piemēram – kāpēc mēs tur vēlamies būt? Vai mēs tiešām esam pasaulē unikāli ar savām bitēm? Vai mēs esam radījuši ilgtspējīgas inovācijas biškopībā? Vai pasaule var no mums mācīties? Vai mēs spētu paēdināt pasauli – ja nu tāda vajadzība rastos? Tā varētu turpināt ilgi un dikti. Tikai diemžēl nav vēlmes turpināt, jo ir viegli nojaušams, ka mēs nevaram apstiprinoši un godīgi atbildēt ne uz vienu no šiem un arī daudziem citiem svarīgiem jautājumiem. Mēs vienkārši neesam tie, par ko gribam uzdoties. Un ja šajā situācijā nav neviena, kas šos jautājumus skaidrotu un saliktu pa vietām, tad uzskatu, ka jebkādas mājas būvēšana bez stabiliem pamatiem ir tukša laika tērēšana, kas nedos nekādus rezultātus.

Es tā pieņemu, ka EXPO izstādē valstis pulcējas, lai stāstītu par sevi īstas un pārbaudāmas lietas. Stāsta to, kas varētu interesēt citus. Stāsta to, ar ko mēs varam būt īpaši un interesanti. Stāsta godīgi, skaidri apzinoties, ka tā ir patiesība un to var likt lietā. Ja mēs gribam stāstīt pasakas – mēs to varam darīt. Vai mēs ko gūsim? Jā – visdrīzāk, ka pasaku meistaru slavu. Bet nevis ilgtspējīgu reputāciju un vēlmi sadarboties ar citiem.

Kad veicu izpēti par citiem EXPO piemēriem, biju patīkami pārsteigts, sastopoties ar Lielbritānijas valdības izsludināto konkursu Šanhajas EXPO izstādei. Šajā konkursa nolikumā bija skaidri definēts galvenais uzdevums – radīt iespaidīgu paviljonu, kas kļūtu par vienu no TOP5 paviljoniem Šanhajas EXPO. Rezultāts – “Seed Cathedral” kļuva par TOP1 paviljonu, nesot līdzi Lielbritānijas vārdu tālu pasaulē (kur gan tas vēl nebija zināms :) ), tai pat laikā pašā paviljonā nebija neviena vārda par pašu Lielbritāniju. Neviena paša. Jo visi runāja par šo paviljonu, loģiski atceroties – kuru valsti tas reprezentē.

Iespējams, ka es viens pats esmu apsēsts ar šo domu par EXPO izstādi, taču izrādās, ka ir arī citi, kas aizdomājas par šo tēmu. Pamanīju, ka Uldis Lukševics/NRJA ir veltījis šai tēmai laiku un ar skatu nākotnē ironiski novērtējis mūs pašus – kā mēs cenšamies. Kāds būs rezultāts? To mēs redzēsim pavisam drīz. Taču šobrīd piedāvāju nelielu sarunu ar Uldi video formātā par EXPO tēmu un iespējamo Latvijas dalību šajā izstādē.

http://www.vimeo.com/73712454

Un tagad ir laiks godīgi pajautāt – ko tad es pats? Es pats pirms tieši 1 gada – pagājušā gada augustā – ķēros pie digitālās spalvas un centos kustināt lietas savu iespēju robežās. Kā rezultātā – pat tikos ar Edgaru Rinkēviču. Taču – mani turpmākie centieni vainagojās ar nepārvaramām grūtībām – Londonā biju, taču ar vēstniecības palīdzību neizdevās panākt tikšanos ar Tomasu Hezervīku, ĀM solīja lietu kustināt, taču ne par kādu progresu netiku informēts (iespējams, ka izsludinātais konkurss ir tas progress). Laika gaitā sajutu, ka vienam ir salīdzinoši grūti iekustināt kādu procesu. Tāpēc gaidu sabiedrotos un iespējams, ka situāciju varēs mainīt jau tuvākajā laikā.

Padod ziņu saviem draugiem:
  • del.icio.us
  • Facebook
  • Google
  • draugiem.lv
  • TwitThis

1 komentārs


pievieno savu komentāru