Latviešu literatūras nākotne ir drošās rokās

Labrīt (njā, aizgāju gulēt ap 8, jo raudāju aizkustinājuma asaras, redzot LV olimpiešus iesoļojam Vankūveras stadionā un vispār apraudājos aiz laimes – bet par to vēlāk). Iemesls šim bloga ierakstam ir patiesībā motivēts ar to, ka ir nepieciešams šobrīd pateikt ko tādu, kas nevar palikt nepateikts. Kas konkrēti ielīksmo un liek domāt, ka mūsu dižgaru veikums ir novērtēts un tiek turpināts. Līdz zināmam laikam biju norūpējies par latviešu literatūras nākotni, tagad esmu mierīgs. Jo viss ir drošās rokās.Latviešu literatūra katram ir sava. Kādam tas ir Rainis (piespiedu kārtā mīlēts), kādam tas ir Plūdonis (Mazā Anduļa pirmās bērnības atmiņas), kādam tie ir Brāļi Kaudzītes ar Mērnieku laikiem un kādam tas ir ir ir – tik daudz iespēju izvēlēties, ka nav vērts to visu uzskaitīt. Man savukārt ar uzspiestu mīlestību nav nekāda sakara – es ticu tikai beznosacījuma mīlestībai, tāpēc skolas izpratne par mīlestību mani iespējams ir tikai attālinājusi no latviešu literatūras klasiķiem. Un tādējādi man ir radies savs latviešu literatūras kanons, kurā ietilpst – Marģers Zariņš (viss no viņa), Aivars Ozoliņš – Dukts ( ar autora veltījuma ierakstu), Andra Neiburga – mans hīts ir “Stāsts par Tilli un suņuvīru (TV iestudējums attālināti spēj radīt to noskaņu, kas grāmatā), Gundega Repše (šis un tas, lai gan kopumā traucē tas, ko es saucu par depresīvo pasaules skatījumu). Kopumā latviešu modernajā literatūrā trūkst pozitīvā piemēra, trūkst ironijas un gaiša skata uz dzīvi.

Bet tas brīdis ir pienācis tagad un no obskūra iznāk jaunais latviešu literatūras glābējs.

Iznākt no tumsas

Kaut kādā ziņā es uzskatu par savu pienākumu neslēpt sveci zem pūra un dalīties ar sajūtu par šo tēmu. Es jūtos tāds kā promoteris šim jaunatklātajam dižgaram, kā arī sparinga partneris – jau mēnesi no vietas sparingojam un cenšamies noskaidrot, kurp turpmāk dosies latviešu literatūra. Skaidrība ir vien par to, ka jaunais talants nedus rāmi stūri, kā arī tas, ka talants iet un sadrebina līdzšinējo pastāvošo kārtību.

Definēt žanru? Grūti pateikt. Bet ir jūtama Ozoliņa un Zariņa ietekme, kā arī tas, ka ikdienas cīņa ar sirdsapziņu reklāmas jomā ir atstājusi savu iespaidu. Varbūt, ka ir jādefinē jauns žanrs, kas varētu būt – neo cinisms. Varbūt pagaidīsim, kad šim autoram uzmanību pievērsīs daudzu slavētie kritiķi un izteiks viedokli. Lai gan ir aizdomas – pēc šāda viedokļa īstas nepieciešamības nav. Digitālas saziņas laikmetā lasītājs pats var izvēlēties, kas tam patīk un kas nē. Katrā ziņā – ir plāns izdot sacerējumus arī tradicionālajā papīra formātā, taču tas nebūs galvenais enerģijas koncentrācijas veids. Būtiskākais būs lasītāju cieņa un mīlestība, kas strāvos komentāros un cita veida izpausmēs.

Te tad arī ieskats jaunā autora vēstījumā pasaulei. Un fotogrāfijā ir redzams pats autors – nostājies uz dinamiska atklāsmes ceļa.

Padod ziņu saviem draugiem:
  • del.icio.us
  • Facebook
  • Google
  • draugiem.lv
  • TwitThis

1 komentārs


pievieno savu komentāru