Ko varētu nožēlot?

Ir kādreiz nākušas prātā domas, ka ir lietas, ko es būtu varējis izdarīt, bet neizdarīju. Tās lietas un notikumi atstājuši tādu dīvainu sajūtu sirdī un prātā. Un vienmēr, kad iedomājos par situācijām un iespējām, kas palikušas neizmantotas/nenovērtētas, ir tāda īpatnēja sajūta. Kaukt negribas, bet ehh – varēju taču varbūt kaut kā savādāk un labāk – aiziet, izbaudīt, sajust, piedzīvot. Un vienkārši likt lietā iespējas. Bez merkantilas motivācijas – vienkārši baudīt. Un šodien kā reiz intervējot Verneru Biteru, šī sajūta atgriezās un es atcerējos, ka ik pa brīdim pieķeru sevi pie šīs neizprotamās neizmantoto iespēju domas un šoreiz tieši sarunā par mūziku šī doma piezagās. Tāpēc šeit priekš sevis beidzot apkopošu tos koncertus, uz kuriem dažādu iemeslu dēļ neesmu aizgājis. Koncerti notika Rīgā, bet šādu tādu kaut kādu iemeslu dēļ tomēr – ehh, nebiju, nebiju, nebiju. Un šeit nav runa par to, ka gribēju tos redzēt MANDATORY – vienkārši šie mākslinieki man ir bijuši/ir tuvi dažādos manas dzīves posmos un iespēja viņus skatīta Rīgā noteikti bija iespēja labāk sajust un saprast – kas viņi ir, ko man tas nozīmē un atcerēties, kādas sajūtas un asociācijas man raisa šī mūzika. Mēģināšu hronoloģiski, taču nezinu vai izdosies:

  • Deivs Brubeks bija Rīgā nu jau šķiet gadus 10 vai 15 atpakaļ. Toreiz neaizgāju, jo biļetes tiem laikiem un manām iespējām bija sasodīti dārgas – laikam sākot no Ls 25. Gadu tiešām neatceros, bet spriežot pēc pievienotā linka estētikas, tas ir bijis pirms interneta laikmets Latvijā :) Katrā ziņā Deivs Brubeks man ļoti palicis atmiņā pēc kādas senas viesošanās pie ģimenes draugiem dzīvoklī pie Doma laukuma vēl padomju laikā. Tur bija plašu atskaņotājs un labas plates un viena no tām bija Time Out, kura mani kopš tā brīža aizķēra tik ļoti, ka vēl joprojām nenoskaidrotos sajūtu brīžos to klausos. Protams, ka hīts bija, ir un būs Take Five. Iesaku silti. Laika gaitā pētot Take Five vēsturi sajutu cik šis gabals ir vienkāršs un elegants un joprojām aizraujošs. Eh – šeit, iespējams, varētu nožēlot, ka neaizgāju. Jo Brubeks ir kļuvis vecāks. Nezinu, iespējams Jānis Ķirpītis, esot mēnesi Monreālā, tur notiekošā džeza festivāla laikā Dave Brubeck redzēja – jo viņš joprojām aktīvi koncertē. Es šo iespēju neizmantoju tad. Un nez vai izdosies viņu vēl dzirdēt dzīvajā. Ehh – ehh.
  • Naiks Borzovs. Zinu, ka Naiks bija Rīgā tad, ka vēl strādāju reklāmas aģentūrā Saatchi&Saatchi par projektu vadītāju. Tajā brīdī viss sāka notikt, Rīgas Laiks jau bija sen kā sācis iznākt savā esošajā izskatā. Un Naika Borzova koncerts notika Rīgā, nakts klubā NAUTILUS. Es ļoti skaidri atceros, kāpēc neaizgāju uz šo koncertu – tāpēc, ka tas notika šajā nakts klubā NAUTILUS, Iespējams, esmu konservatīvs, bet tā laika kluba muzikālais virziens – desa, nekādi neiekļāvās manos priekšstatos par estētisku un gaumīgu muzikālu laika baudīšanu. Un uzzinot, ka Naiks Borzovs uzstāsies tieši tur, es sapratu, ka es uz to koncertu neiešu. Lai gan ejot cauri pilsētai un visu laiku uzduroties atgādinājošiem plakātiem, sapratu, ka cīnos iekšēji – iet vai neiet. Laikam punktu pielika tajā vakarā esošais lietainais laiks. Un tā nu es paliku bez baudījuma. No Naika repertuāra man vislabāk patika nevis viņa mega hīts Trīs Vārdi, bet romantiskais gabals Zvaigznes mugurā, ar kuru joprojām identificējos. Nez vai te ir darbs Freida teorijas cienītājiem, taču šis ir tiešām tāds īpašs laiks gadsimta sākumā. Romantiski :) Spriežot pēc tā, ka internetos nav gandrīz atrodamas norādes uz šo faktu, var secināt, ka pasākums ir bijis sen.
  • Manu Chao. Atceros, ka tas bija ap gadsimtu miju – konkrēti 2002. gada 22. maijā pasākums tika ieplānots Sapņu Fabrikā. Atceros arī, ka biļetes bija laikus sagādātas un ieliktas nodevīgajā blociņā. Un es ļoti ļoti tiešām gaidīju šo koncertu. Jo manas ausis bija sasniegušas ziņas par Manu Chao jautro dzīvi un protams, ka dziesmas man šķita super funky. Tas noteikti būtu bijis jāredz. Bet kur gadījies kur – iespējams, darba dēļ, iespējams kādu citādu motīvu dēļ – tās koncerta biļetes nodevīgajā blociņā pamanīju DIVAS DIENAS pēc koncerta. Ehh – šāds FAIL iepriekš nekad nebija gadījies. Tā nu Manu Chao satricināja Rīgu bez manis. Tie, kas bija – teica, ka esot bijis MEGA pasākums un ļoti ilgs – Manu Chao esot sirsnīgi spēlējis un publika esot bijusi ekstāzē. Forši.
  • Fun Lovin Criminals. Sapņu fabrika, 2004. gada 4. marts. Rīga ir elektrizēta. Tāds ansamblītis, ka prieks. Esmu FLC klausījies eh cik gadus un joprojām klausos šad un tad un joprojām patīk. Bet kāpēc šoreiz netiku – pat nezinu. Lai vai kā – pasākums esot bijis uz urrā. Un es sajutu tādu sāju noskaņu – ehh.
  • James Brown. aiaiaiaiai aiaiaiaiaiai kā man gribējās skatīt vaigā Godfather of Soul. GSUS!!! ehh – bet šoreiz gan bija skaidrs, ka pasākums ir tieši tad, kad man jau sen nopirktas biļetes un ieplānots ģimenes brauciens uz Pepijzemi Zviedrijā. Kas protams izvērtas par jautru pasākumu. Un šeit es neko nesaku – ehh vai kaut ko tādu, jo ar laiku saproti, ka visu savienot nevari un šoreiz priekšroka ģimenei. Jauki. Bet žēl ka Soula krusttēvs pa to laiku aizgāja mūžībā.
  • Sex Pistols. Te gan jāsaka, ka nekādas nožēlas nav. Protams, būtu bijis interesanti apskatīt panku vectētiņus dzīvajā. Sajust garu. Taču šķiet, ka šis viss būtu bijis daudz autentiskāks pirms 20-30 gadiem, kad tas tiešām bija aktuāli. Tad gan nebija nekādu iespēju, izņemot propogandas presi ar piezīmi – redz cik viss slikti rietumos. Pieļauju, ka koncerts bija lielisks un visi, kas gribēja redzēt īstus Sex Pistols to arī redzēja. Izņemot Sid Vicious, protams.
  • Lou Reed. Esmu liels šī dziedātaja, komponista, mākslinieka cienītājs. Tiešām. Taču jāsaka, ka piedāvājums, ko Lū Rīds bija sagatavojis, mani īpaši neuzrunāja. Es būtu labāk gribējis dzirdēt klasiskos gabalus A Walk on a Wild side,  Perfect Day, kā arī kādu klasiku no The Velvet Undergorund –  šo joprojām uzskatu par izcilu materiālu, kas nekad nenovecos. Tā nu sapratu, ka uz Lū Rīdu vienkārši neiešu. Un nejutu nekādus sirdsapziņas pārmetumus.

Pēc šī sarakstiņa spriežu, ka Rīga pa lielam neatšķiras no jebkuras citas pasaules pilsētas. Pie mums brauc koncertēt cienījami mākslinieki, publika to novērtē un gūst baudījumu. Par to arī prieks.

Padod ziņu saviem draugiem:
  • del.icio.us
  • Facebook
  • Google
  • draugiem.lv
  • TwitThis

1 komentāri


pievieno savu komentāru