Ko es darīju pagājušajā gadā?

Jā, tā tas diemžēl ir iegrozījies, ka nav bijis iespēju tā mierīgi pasēdēt un uzrakstīt par to, kas aktuāls un ievērības cienīgs – tāds, ko varētu pastāstīt Tev. Tāpēc šī ieraksta pamattēma – darbs un tā novērtējums. Par šo patiesībā jau sen gribēju uzrakstīt, bet kaut kā nebiju saņēmies. Tagad ir laiks to izdarīt un ir arī pietiekami daudz laika kopumā pagājis, lai varētu šo te pasākumu vērtēt ar mierīgu prātu. Stāsts būs par EXPO un šis būs noslēdzošais ieraksts manā blogā par šo tēmu.

Šobrīd temats kā tāds vairs nav aktuāls, tieši tāpēc var mierīgi par to domāt un neuztraukties. Taču fakts, ka arvien nākas saskarties ar dažādām atskaņām šajā sakarā, vēlos pats sev uzrakstīt kopsavilkumu, kas saliek visus punktus uz i un formulē manu attieksmi par pasākumu.

Ar ko lai sāk? Ar to, ka pieslēdzos šim pasākumam salīdzinoši agri – kad Ivars Beitāns mani uzaicināja palīdzēt projekta realizācijā tālajā 2009. gada pavasarī – acīmredzot tai laikā sāka iezīmēties projekta aprises un potenciālā iespēja, ka šis projekts notiks. Tajā laikā strādāju laikrakstā “Diena” un sapratu, ka īpašnieki nav noskaņoti nopietni attīstīt digitālās iespējas – manā pārziņā bija Diena.lv izaugsme – un jutu, ka man nav interesanti vairs piedalīties grimstoša uzņēmuma darbībā – gan tāpēc, ka bija neiespējami ietekmēt situāciju, gan tāpēc ka intrigu pilnā gaisotne neradīja pozitīvu noskaņojumu kopumā. Punktu visam pielika skandalozais video, kurā uzfilmēju A.Ašeradena paziņojumu par “Dienas” pārdošanu un ievietoju internetos – video pārķēra gan Apollo, gan Delfi, gan citi interneta mediji. Tajā dienā tas bija galvenais mediju dzīves un vispār sabiedriskais notikums, kuru “Diena” neizmantoja – lai gan tieši šajā situācijā bija iespējams sagatavot brīnišķīgu, vispusīgu, multimediālu materiālu un iegūt nepārprotamu priekšrocību salīdzinot ar citiem interneta medijiem – pašiem stāstot par situāciju no epicentra – ja vien būtu griba. Tas tikai vēlreiz spilgti apliecināja manu pārliecību, ka uzņēmuma vārdi un darbi nesakrīt un vairs nejutos piederīgs šai izrādei. Sekoja vienošanās, pēc kuras arī atstāju darbu uzņēmumā un biju brīvs jauniem izaicinājumiem. Laika gaitā arī citi mani kolēģi atstāja uzņēmumu, tā ka droši nebiju viens savās domās un sajūtās.

EXPO projekts sākās salīdzinoši mierīgi, jo 2009. gada laikā vēl nebija parakstīts līgums ar LIAA par projekta apkalpošanu. Lai gan skaidri apjautām – par spīti tam, ir jāgatavojas – jo laika palika arvien mazāk un līguma parakstīšanas vilcināšana lika izdarīt dažādus sagatavošanās darbus, lai gadījumā – ja līgums tiktu parakstīts – mēs uzspētu visu izdarīt. Cik mēs bijām naivi – to mēs konstatējām tikai procesa laikā. Skaidrības labad, jāatgādina, ka lēmums par Latvijas dalību EXPO tika pieņemts 2008. gada 16. septembrī Ministru Kabinetā ar tēmu ” Lidojošā Latvija”, AERODIUM par šo iespēju tika informēts 2009. gada februārī – tātad pēc apmēram pusgada. Tas vien jau norāda uz to, ka kaut kas īsti nav kārtībā ar šī procesa organizāciju.

Un patiesības labad šeit ir īstais laiks un vieta pastāstīt, kā AERODIUM nokļuva uzmanības centrā tieši saistībā ar EXPO un kāda ir studentu loma šīs situācijas sakarā. Rīgas Ekonomikas Augstskolā ir tāda brīnišķīga studiju programma – EMBA (kuru nupat pats arī absolvēju), kuras studentiem ir iespēja doties uz citu valstu universitātēm un iepazīties ar uzņēmējdarbības vidi citās valstīs. Es pats studiju tūres ietvaros pabiju Stokholmā, kur iepazinos ar tādu nozīmīgu zīmolu kā Electrolux, Handelsbanken, ABSOLUT, WE , Vinnova (zviedru LIAA- kura gan strādā patiešām izcili kvaltatīvi inovācijas un investīciju jomā Zviedrijā, stratēģiski atbalstot zviedru uzņēmējus) un citu darbību.

Tieši šādā pašā studiju tūrē 2008. gadā Šanhajā bija REA EMBA grupa, kurā bija arī Katrīna Krole, Stefans Botgers, Pāvels Šneijersons un Vitautas Ramonaitis. Tieši šī studentu grupa nāca klajā ar ideju par eksportspējīgu Latvijas preci, kuru varētu pārdot Ķīnā – AERODIUM vertikālā vēja tuneļi. Mazajā studiju brauciena konkursā starp visām idejām tieši šī ieguva vislielāko atbalstu gan Šanhaja universitātē – kur visas idejas tika prezentētas, gan arī visas studiju grupas ietvaros tā tika atzīta par labāko ideju par Latvijas konkurētspējīgāko produktu Ķīnā. Stefana Botgera pazīšanās ar LIAA vadību rosināja šo ideju piedāvāt LIAA kā iespēju, kā Latvija varētu piedalīties Pasaules EXPO izstādē. Acīmredzot – citu un labāku ideju nebija, tāpēc šī tika izvēlēta kā galvenā tēma Latvijas dalībai EXPO. Ideja tikai prezentēta gan LIAA telpās aģentūras vadībai, gan SSE telpās LIAA vadībai. Pēc šīm prezentācijām acīmredzot tad arī tika pieņemts lēmums iet uz priekšu ar šo ideju. No pietuvinātiem avotiem ir zināms arī tas, ka LIAA ir bijušas sarunas ar AERODIUM bijušajiem akcionāriem par šo tēmu – acīmredzot viņiem pirmajiem tika piedāvāta šī iespēja pārstāvēt Latviju EXPO – kā gan lai savādāk izskaidro faktu, ka AERODIUM par MK lēmumu tiek informēts vien pēc apmēram pusgada no lēmuma pieņemšanas brīža. Taču ņemot vērā faktu, ka bijušo akcionāru rīcībā nav ne tehnoloģijas, ne vajadzīgo zināšanu, process noslēdzas ar AERODIUM uzaicināšanu.  AERODIUM ar patiešām pozitīvām cerībām pieņēma uzaicinājumu un lika lietā visu enerģiju – cilvēku un resursu veidā, lai šo projektu pēc iespējas kvalitatīvāk realizētu jau tā saspiestajos laika grafikos.

Laiks ritēja. Tika rakstītas kaudzēm koncepcijas, notika dažādas tikšanās ar Latvijas gaišākajiem prātiem, tāpat arī notika izpētes braucieni uz Šanhaju, lai saprastu, ko un kā darīt. Visam pa vidu tika apcirpts EXPO budžets no 4.5m Ls uz 2.5m Ls, taču pasākumam bija jānotiek – dziedi vai raudi, tāpēc nekas daudz neatlika, kā koncentrēt visu uzmanību pasākuma norises nodrošināšanai par spīti visām grūtībām.

Viena no lielajām problēmām, kas parādījās 2009. gada rudenī – joprojām nebija izsludināts arhitektūras konkurss par Latvijas paviljonu. Atbildīgās institūcijas visu bija tiktāl nomuļļājušas, ka nekas cits neatlika kā pašiem ķerties klāt pie konkursa organizēšanas, kas pat patiesībā nebija konkurss – jo nopietna konkursa sarīkošanai nebija ne laika, ne līdzekļu – lai normāli izsludinātu prēmijas vai kā savādāk motivētu arhitektūras birojus piedalīties. Tāpēc es pats ņēmu rokā telefonu, apzvanīju savus paziņas arhitektus – Austri Mailīti un Pēteri Bajāru, uzdodot vienu un to pašu jautājumu – kuri ir – viņuprāt – labākie arhitektūras biroji šobrīd Latvijā? Kā rezultātā ieguvu sekojošas atbildes – MARK, MADE, Jaunromāns un Ābele. Apzvanot minētos birojus, saņēmu atbildes, ka vēl labs birojs ir INDIA, Mailitis A.I.I.M. – šķiet, ka loks noslēdzās un loģiski tādā ziņā, ka savstarpēji konkurējoši biroji nosauca citus viņuprāt labākos – tādējādi izskristalizējot Latvijas arhitektūras kvalitāti uz to brīdi. Vēl paši uzaicinājām Jāņa Alkšņa biroju “Modus Mood” – ar kuru bijām sadarbojušies iepriekš un kura birojs bija iepriekš palīdzējis ar vizualizācijām. Satikāmies LIAA telpās visi kopā, lai apspriestu situāciju un vienotos par priekšlikumiem situācijas risināšanā – tas bija 9. oktobris. Pieejamais laiks darba izpildei samazinājās ar katru dienu. Tāpēc tika panākta vienošanās, ka 10 dienu laikā arhitekti nāks klajā ar priekšlikumiem un 19. oktobrī plkst. 15:00 LIAA telpās notika tikšanās, kur atkal visi kopā tikāmies un arhitektu biroji piedāvāja risinājumus. Pa šo laiku Jaunromāns un Ābele atteicās no turpmākās dalības procesā, kā rezultātā tikāmies ar pieciem birojiem, kuri piedāvāja savu redzējumu, kā reprezentēt Latviju pasaules EXPO izstādē. Pēc darbu prezentācijas notika slēgta tikšanās, kurā piedalījās LIAA un AERODIUM. Es šajā pasākumā nepiedalījos, tāpēc nevaru komentēt neko no tā, bet par paviljona arhitektoniskās vīzijas labāko piedāvājumu pēc šis tikšanās tika atzīts Mailitis A.I.I.M. piedāvātais risinājums – kas manuprāt ir patiešām lielisks un izcils. http://www.vimeo.com/10375947.

Taču ar to vēl viss neatrisinājās. Arhitektu vidē radās pamatīgs sašutums par procesu – iespējams, arī par rezultātu. Kā jau tas vienmēr gadās – šajā sakarā vienmēr kādam ir kas piebilstams un komentāri arhitektu diskusiju vietnē gāja vaļā pilnā sparā. Mēģināju saprast – kāpēc tā? Man līdz šim brīdim šķita, ka arhitektu vide Latvijā ir civilizēta un ka arhitekti tomēr ir galvas tiesu pārāki par vidējo delfu komentētāju, taču lasot sarunas – pārliecinājos, ka tomēr ne. Runājos arī ar arhitektūras kritiķiem, kuri man nedaudz izgaismoja problēmu – ka nav darba, ka nav harmonijas, tad nu lūk šādi tās problēmas rezultējas. Check.

Nākamais solis bija prezentācijas gatavošana par tēmu, ko un kā darīt mārketingā un komunikācijā, lai popularizētu Latviju Pasaules EXPO izstādē un plašāk. Šajā sakarā pats iedziļinājos šajā tēmā un citu valstu piemēros – kā valstis gatavojas šādiem pasākumiem, kā valstis kopumā veido savus zīmolus un ko mēs no tā varētu mācīties. Kopumā šim uzdevumam veltīju 1 mēnesi, jo 2009. gada 15. decembrī – mēneša laikā no līguma parakstīšanas – 2009. gada 13. novembrī – 136 dienas pirms Pasaules EXPO izstādes atvēršanas – AERODIUM un LIAA parakstīja līgumu par paviljona celšanu un apkalpošanu – bija jāprezentē veidi, kā runāt par Latviju pasaulē. Sāku pētīt piemērus un atradu šādu – manuprāt brīnišķīgu – piedāvājumu, kā Latvijai iet uz priekšu ar sava zīmola attīstību. Skumji bija lasīt, ka šis piedāvājums ir izstrādāts 2007. gadā un līdz 2009. gada beigām praktiski nekas no tā visa nav realizēts. 80 000 EUR un čiks? Tā laikam ir parasta lietu kārtība pie mums – diemžēl. Pēc šī dokumenta iepazinos ar Igaunijas valsts zīmola stratēģiju, kā arī klātienē apskatīju Amsterdamas zīmola stratēģiju, kā arī iepazinos ar Krievijas Olimpisko zīmolu un daudziem citiem zīmoliem. Tā nu gatavoju prezentāciju par šo visu, lai pārliecinātu komisiju, kuras sastāvā bija KM, EM, ĀM pārstāvji, kā labāk mums parādīties Pasaules EXPO izstādē. Mūsu piedāvājuma galvenais elements bija pieredze – lidojums LAIMES TEHNOLOĢIJA, cilvēki – Latvijas paviljona brīvprātīgie, sajūtas – Latvijas fotogrāfiju slaidšovs sadarbībā ar Draugiem.lv  un lietas, ko vari paņemt sev līdzi kā piemiņu par Latviju – video ar Tavu lidojumu, t krekli, zīmuļi, uzlīmes un citas lietas, kas ir pievilcīgas un ar kurām Tu gribi asociēties. Tas ir stāsts, kas mūs ceļ augšup gan tiešā, gan pārnestā nozīmē – caur pozitīvu sajūtu un starptautiski atzītu pieredzi kultūrā, mākslā, sportā, tehnoloģijās un citās dzīves jomās. Mēs būsim tie, kas gribēsim būt – tieši tā es domāju joprojām. Un tāpēc mēs izlēmām radīt LAIMES TEHNOLOĢIJAI atbilstošu grafisko identitāti, kas pozitīvi pārsteidza ne tikai mūs pašus, bet arī daudzus cilvēkus plašajā pasaulē. http://www.vimeo.com/12043514. Kas kļuva par veiksmes stāstu mums un Asketic birojam, kas to radīja (šeit daudz nerunāšu par komentāriem, kurus saņēmu kad pirmo reizi prezentēju idejas starpministriju darba grupai – ja ņemtu tos vērā, visdrīzāk nekāda veiksmes stāsta nebūtu :D ). Sekoja 3 h gara prezentācija (maza daļa no šīs sapulces ir redzama arī nesen klajā nākušajā dokumentālajā filmā “Pareizi uzlidot”), pēc kuras sekoja pat aplausi un sapratne, ka vairāk naudas, lai realizētu visas idejas – nebija, tāpēc galu galā realizējām minimālo pasākumu komplektu, ar kuru nodrošinājām visu pasākuma norisi – Latvijas Pailjona progresa blogu (made by Asketic), Latvijas paviljona mājas lapu (made by Cube), kā arī sabiedrisko attiecību pasākumus Ķīnā un pasaulē.

Kad prezentācija bija veiksmīgi noslēgusies, sākās trakais darbs, lai visu izdarītu. Salīdzinoši – arhitekti strādāja 24h diennaktī 2 mēnešus no vietas, lai padarītu to, kas nepieciešams. 20 cilvēki maiņās. Es pats vēl varēju izgulēties, kā arī iespēju aizdoties līdz Kašmirai uz nedēļu, taču tad sekoja komandējums uz Šanhaju, kad arī pats paguvu izbaudīt to, kā strādā ķīnieši, ko tas prasa no mums – visu uzspēt un dabūju arī savu daļu nonstop darba izbaudīt, gatavojot paviljona atklāšanu. Par to gan jau arī esmu rakstījis šeit pat. Lūk.

Kas vēl nav pieminēts? Tas, ka šis projekts ir novērtēts profesionāli dažādās neatkarīgās profesionāļu organizācijās vairākkārt. Mārketinga tēmā nupat pavasarī ADWARDS festivālā ieguva balvu par labāko grafisko dizainu.

ASKETIC ADWARS balva 2011 un autori (no kreisās): Miķelis Baštiks, Aigars Mamis un Krišjānis Jukumsons-Jukumnieks

Līdz festivāla balvai arī slavenais zīmolu speciālists Wolff Olins bija pamanījis mūsu izcilību (paldies Raimondam Bricim), tāpat arī Kīts Reinhards – Omnicom dibinātājs http://www.vimeo.com/16199877 nepagāja garām vienaldzīgs, tāpat arī dizaina medijs UnderConsideration veltījis pozitīvus vārdus mūsu paveiktajam. To ne par kādu naudu nevar nopirkt.

Tāpat arī paviljonā izmantotā video filmēšanas sistēma saņēma LIKTA balvu – Platīna peli 2010, nupat arī Latvijas paviljona arhitekts Austris Mailītis saņēma atzinību – Arhitekta pēdu 2011. Latvijas arhitektūras 20 gadu apskatā “V*X” (nupat izdots grāmatas formātā) Latvijas paviljons ir atzīts par ievērības cienīgu notikumu, kas pierāda tieši to, kas mēs esam – neprašas valsts pārvaldē un profesionāļi savās profesijās.

Kopumā šķiet, ka Latvijas paviljona profesionālais sniegums apliecina to, ka mēs patiešām varam sasniegt lieliskus rezultātus – ja vien darām lietas, nevis nodarbojamies ar intrigām un citām kaitīgām nodarbēm.

Kādas ir mācības?

Mūžu dzīvo – mūžu mācies.

Latvijā trūkst līderu – un valsts pārvaldē tādu vispār nav. Latvijas paviljona projekta vadība valsts līmenī un valsts zīmola nevadīšana kārtējo reizi pierāda, ka ja nebūtu traku uzņēmēju, visdrīzāk mūsu valsts vairs nepastāvētu. Kārtējo reizi. Vai ir iespēja izrauties no šī apburtā loka?

Valsts pārvaldē valda nekompetence. Par to es spriežu tā, jo esmu piedalījies neskaitāmās sapulcēs, tikšanās, apspriedēs un mītiņos, kur lielāko daļu laika visi spēlē spēli “bullshit bingo” un galu galā neko neatrisina. Saistīts ar līderu trūkuma problēmu.

Latvijā valda bailes no jebkā – no priekšnieka, no izkrišanas no lomas, no lieka sarunāšanas, no viedokļa paušanas, no jebkā, kas varētu pievērst uzmanību un padarīt runātāju par tādu, kam ir uzskati un kuru tas ir gatavs aizstāvēt – lai ko tas nozīmētu. Bailes nomāc visas labās domas un iniciatīvas.

Un kā punkts uz i lai ir šie daži video, kas pastāsta par pasākumu un kas dod iespēju pašiem pavērtēt visa šī pasākuma labās un sliktās puses.

http://www.vimeo.com/16739960

YouTube Preview Image

Padod ziņu saviem draugiem:
  • del.icio.us
  • Facebook
  • Google
  • draugiem.lv
  • TwitThis

6 komentāri


  • Izlasīju rakstu un vnk nespēju nepajautāt. A tu pats nedomā, ka nevis valsts institūcijās valda nekompetence, bet tavā spējā argumentēt un paskaidrot?

    • Profesionāli argumenti nestrādā tieši dēļ nekompetences. Tā vien gribējās ierakstīt vairākas sapulces, lai nodemonstrētu to “kompetences” un “ekspertīzes” līmeni :)
      Galu galā stāsts ir par reputāciju – kāda tā ir šīm te valsts iestādēm, kas pretendē uz valsts interešu pārstāvību. Šeit droši var salīdzināt tuvākos kaimiņus un izvērtēt pašu sniegumu.

  • Patiesībā es visu laiku sekoju līdzi Expo un Aerodium dalībai tajā. Manuprāt darbs tika paveikts teicami/profesionāli – Gan idejiski, dizainiski, vizuāli un atraktīvi. Vienīgais par ko man bija cemme:) ka nekas par to netika atspoguļots medijos, vai ari ja bija, tad tas bija tikai un vienigi Aerodium un A.Ozola case. bet tāda laikam ir cilvēku daba…:) Paldies LATVIA facebook mājas lapai, kas bija savu uzdevumu augstumos. Un tiešām paldies Aerodium komandai par veikumu!

    • Jā, diemžēl neviena šo darbu EXPO nenovērtēja. Artis Kampars atsūtīja īsziņu ar paldies vārdiem EXPO noslēguma dienā. Man šķiet, ka valsts cenšas šo visu pēc iespējas ātrāk aizmirst – it kā nekas nebūtu bijis. Tas rezultēsies ar atgriešanos pie sasistas siles pirms nākamā EXPO Milānā. Gara acīm redzu tās pašas kļūdas, pēctecības mācību trūkumu, pieredzes ignorēšanu un bailes darīt savādāk kā līdz šim. Man ļoti patīk Einšteina teiciens – vismuļķīgākais ir darīt visu pa vecam un gaidīt citu rezultātu. So true LV gadījumā. Diemžēl.

      • paldies sms veidā:-)…
        Einšteins ir pateicis viedus vārdus. bet laikam tikai drosmīgajiem piemīt spēja mācities no kļūdām, tās analizēt, utml. Aizmirst jau var visu un ļoti ātri, bet svarigi ari tas, ko piem par EXPO 2010 atcerēsies sabiedriba – pasaules mēroga pasākums, kur Latvija ir izcili sevi pārstāvējusi ir pārvērsts par kaut ko mazsvarigu un problemātisku. Kas mums Latvijai vispār ir svarīgi? Vai EXPO 2015 ir svarīgi?!…/ valsts atbalsts un būtiskā definējums ir ļoti no svara. varbūt…kaut kad..nākotnē…:)

  • Ir izdalīti miljoni, jāizdomā kā iztērēt lai var “atskaitīties”. Labāk pastāsti smalkāk par “Gaisa sporta sertifikācijas centrs” lietu un kā tādus blēžus ņēma vēl EXPO!
    EXPO sen ir zaudējis savu jēgu un pārvērties par biznesa projektu – balagānu.
    Oficiālajai mājas lapai, Vimeo, youtube kanālā – nav nekādi apmeklētāju tūkstošu tūkstoši, dažus video noskatījušies vien pārsimts, varbūt tas parāda īsto sabiedrības interesi un vērtību?
    Šie video, intervijas, relīzes, blogi ir tik nejēdzīgi, samāksloti, nepatiesi(Laimes tehnoloģija) un salkani – ka neko citu, kā darbības imitāciju lai uzsistu sev uz pleca es šeit nesaskatu. Kalniņš uzreiz atsit wall of the world. Pats paviljona dizains gan man ļoti patika – atgādināja tibetiešu krāsainos lakatiņus uz kuriem sarakstītās mantras plūst pa vējam, Ja uz šiem plastikāta gabaliņiem būtu sadrukātas dainas tad gan būtu pavisam cita publicitāte un vēstījums. Ķīniešiem tas būtu kā kulaks uz acs.
    Kā gan Latvijas vēstījumu varēja nodot tālāk citi masu mediji, prakstiski nekā, parādīja ka lido pa vēja tuneli – aptuveni tas pats kas Disnejlenda un Makdonalds – tā taču arī simbolizē laimi un domas lidojumu vai ne.

pievieno savu komentāru