Klusums manā blogā? Not really

Es jau saprotu, ka grēkoju kaut kādā ziņā – gan pret sevi, gan pret savu lasītāju. Bet no otras puses ir arī tā, ka dzīves dinamika uzliek tādu spiedienu, ka dienas beigās – pārnākot no darba piemēram piektdien vakarpusē ap plkst. 22:00 ir sajūta, ka neko vairs negribas. Ir skaidrs, ka cilvēka ( un manām ) spējām ir kāda robeža. Un skaidrs ir arī tas, ka zināmu brīdi uz šo spēju robežas arī dzīvoju. Nav arī tā, ka man būtu jāsūdzas, bet saliekot visu pa plauktiņiem, saprotu, ka gluži fiziski visam neiznāk laika. Šodien kā reiz nolēmu laboties un ieblogot nedaudz par aktuālo – par darbu, par atpūtu un vispār par savām pēdējā laika sajūtām, kas mani burtiski ceļ gaisā. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Tātad par darbu. Nu jau kāds brīdis ir apkārt, kopš esmu pieslēdzies Aerodium komandai un šobrīd strādāju pie tā, lai Latvijas paviljons EXPO izstādē Ķīnā būtu pamanīts gan tuvu, gan tālumā. Tas arī paņem lielāko daļu laika, tāpēc visas labās ieceres par blogu gluži vienkārši jānoliek uz plauktiņa. Brīdim, kad brīva laika būs vairāk – domām, sajūtām un arī rakstiem, bildēm, video un visam kam citam. Ja tā dziļāk paanalizē šo visu situāciju, tad fakts ir tāds – mēs esam šo darbu paņēmuši, skaidri zinot, ka laiks tā sagatavošanai ir super īss – mazāk kā 7 mēneši no līguma parakstīšanas brīža paviljonam jābūt gatavam no nekā. Tāpēc arī aiziet laiks – visu salikt pa vietām, operatīvi, neko neaizmirst, visu uzspēt. Ir ko rakt. Pēc būtības – liels izaicinājums, kas mobilizē. Un iedvesmo. Tas ir tik labi, ka darbs patīk. Apskaužu pats sevi :)

Par atpūtu arīdzan gribu ieblogot tieši tagad. Atpūta priekš manis ir dažādas lietas – labas grāmatas, mierīgs vakars vai arī kā pavisam nesen iznāca – negaidīti labs ceļojums uz Kašmiru. Par to plašāk ierakstīju garāku rakstu tieši snovborda kontekstā Sniegaklubā.
Tiešām satriecoša pieredze, kas satrieca visā tās daudzveidībā – izbaudot vietējo kolorītu un sastopoties ar pilnīgi, radikāli atšķirīgu pasauli. Tādu, kura iespējams, nekad nemainīsies. To es sajutu, gan Šrinigaras mošejā, gan Dal ezera pārcēlaja laivā, gan dažādās citās vietās – arī Deli, kur burtiski desmitiem nemazgājušos, melnu bērnu iet Tev līdzi, lūdz iedot rūpiju, lūdz padzerties kolu, vienkārši neatstājas. Pēc tam braucot taksometrā, kuru vada 40 gadīgs vīrs ar gangrēnas saēstām rokām, kurš divos teikumos izstāsta savu dzīvi un liek justies man mazākajā mērā dīvaini. Es vēl līdz šim brīdim neesmu aptvēris šīs konkrētās pieredzes dziļumu, bet pieļauju, ka vēl ilgi par šo visu atcerēšos. Visskaidrāk šo sajūtu man uzbūra “Graustu miljonārs”, kuru kā reiz arī Indijā noskatījos un vēl divas grāmatas par Afganistānu –  Osnes Seierstades “Kabulas grāmattirgotājs” un Haleda Hoseinī “Pūķa ķērājs”. Es tiešām pieredzēju filmā un abās grāmatās sajusto.

Esmu dzirdējis, ka ir dažādi cilvēki – vieni pēc Indijas spļaudās, citi ir sajūsmā. Es neesmu sajūsmā, bet zinu, ka gribētu vēl braukt uz turieni un mēģināt to iepazīt vairāk. Un patiesāk. Ne jau pēc pseido garīguma, bet pēc sajūtas. Jo tā gamma, ko noķēru īsu brīdi tur esot, uzrunāja. Mazliet biedēja, bet ticu, kas tas bija tāds pirmais mānīgais iespaids. Tāpēc skatīšos nākotnē pēc iespējām sajust vairāk par Indiju, tur esot. Mani interesē starpkultūru apmaiņa, tāpēc esmu drošs – mēs vēl tiksimies.

Jā – runājot par laiku, prioritātēm un līdzsvaru, laba grāmata ir viens no veidiem, kā sevi līdzsvarot. Un jau pieminēta Hāleda Hoseinī “Pūķa ķērājs” bija viena no tām grāmatām, kas palīdzēja atgūt līdzsvaru un saprast, ka dzīvē daudzas lietas ir pavisam vienkāršas. Pat dzīvošana ir tik vienkārša, ka man nevajag daudz. Kašmirā pieredzētais lika par to padomāt. Pat divreiz. Šķiet, ka šī būs viena no pēdējā laika atklāsmēm – spēja dzīvot vienkāršu dzīvi ir tik aizraujoša. Un jaunajā vienkāršībā arī prioritātes sakārtojas pa jaunam.

Padod ziņu saviem draugiem:
  • del.icio.us
  • Facebook
  • Google
  • draugiem.lv
  • TwitThis

2 komentāri


pievieno savu komentāru