Jelgava 94

Sen nebija gadījies just tādu kā sajūsmu par latviešu literatūras pienesumu mums visiem un katram atsevišķi. Es esmu uz tā viļņa, kas mani ir sagrābis un nes turp, kur mīt patiesi laba literatūra – un brauciens ir tikai sācies – es tā ceru. Man ir milzīga vēlme pateikt labu par to piedzīvojumu, kas šīs nedēļas laikā trīs vakarus pēc kārtas ir licis man smieties, just līdzi, atgriezties autentiskās sajūtās un saprast, ka patiesībā labi stāstnieki ir mūsu vidū.Jelgava 94Es nevaru konkurēt ar profesionāliem recenzentiem un literatūras speciālistiem, jo es nezinu visus tos ārzemju vārdiņus, ar kādiem parasti un daudzkārt tiek skaidrota jebkādas literatūras jēga, nozīme, pienesums, izcilība vai gluži pretēji – nožēlojamība – šajā laikmetā. Lai gan esmu dažādu literāru žurnālu lasītājs, pēc dažādu kritiku lasīšanas rodas sajūta un daudz jautājumu par uzrakstīto – ko viņš ir gribējis ar to pateikt – tas kritiķis?

Manā gadījumā viss ir gauži vienkārši. Mani “Jelgava 94″ sajūsmina – bet ne tā vienkārši – ah un oh – bet tā pa īstam, dziļi. Lasot un smejoties un arī jūtot līdzi varoņiem un tā – es atgriezos arī savā jaunībā un atcerējos visu to, kas ar mani bija noticis. Arī es esmu piedzīvojis leģendāru braucienu vilcienā Rīga – Jelgava ar kautiņu, kas noslēdzās par Latvijas narkomānu galvaspilsētu dēvētajā Olainē (mana pirmā nakts ārpus mājas, pēc kuras es uzzināju, kas ir morgs un arī to, kā vecāki uztraucas par saviem bērniem), arī man ir nācies redzēt daudz dažādus personāžus ar metāla dvesmu sirdī un ir bijusi iespēja izbaudīt šo sabiedrību – lai gan es drīzāk līdzinājos Gustavo šajā ziņā, arī esmu bijis episkos piknikos ar neskaidru iznākumu. Vienīgais, ko es neesmu darījis – neesmu runājies ar suņiem groulā.

Bet – par spīti tam, ka ar mani tas viss ir noticis gadus desmit pirms grāmatas varoņu piedzīvojumiem – es sapratu, ka kaut kādā ziņā šī un citas subkultūras nebija daudz mainījušās līdz ar neatkarības iestāšanos. Ja kādreiz dabūt “firmas maiku (t krekls – no krievu valodas, sarunvalodas slengs padomju laikā)” ar uzrakstu Napalm Death un viltotus džinsus varēja pie spekulantiem pie Laimas pulksteņa, tad nākamais evolucionējušais līmenis pēc šī bija humpalas – tie paši spekulanti, kas palīdzības sūtījumus iztirgoja veikalos. Cikliskums.

Subkultūru aprite tad un – iespējams,arī tagad – notika diezgan ātri. Personības augšanas ātrumā. Es pieļauju, ka tas ātrums ir saistīts ar to, ka cilvēks aug – pieaug, iepazīst pasauli sev apkārt un situācijā, kad esi atvērts pasaulei, tad visdrīzāk Tev negribas sevi ierobežot kādā konkrētā dzīves posmā – ir vēlme iepazīt pasauli daudz plašāk un augt it visā – arī interesēs. Tā nu grāmatas protagonists no naivā jefiņa pārtop par hipsteri un nenoliedz arī klasiskās mūzikas eksistenci, lai gan pat darba laikā ik pa brīdim atceras vecos labos laikus. Un pat tad, kad viņš ir kļuvis par snobu, dzer smalku vīnu ar Kultūras akadēmijas studentēm un strādā Dzirnavu un Baznīcas ielas tornī – smalkā reklāmaģentūras birojā, dziļi sirdī viņš ilgojas pēc senajiem bērnības laikiem un nekad nepalaidīs garām iespēju aiziet uz Napalm Death konci – kā tas gluži neviļus gadījās 2006. gada vēlā rudenī.

Es – lai gan ļoti vēlējos šo koncertu apmeklēt – tomēr, tomēr – biju spiests padoties ģimenes prioritātēm. Bet prieks par šo koncertu protagnista sirdī bija neizmērojams – to juta visi darba kolēģi vēl kādu laiku pēc tam. Es šo neizmantoto iespēju drīzāk ieskaitītu kategorijā – ko varētu nožēlot. Bet nevajag.

Atgriežoties pie grāmatas – es nevarēju saprast – vai tas ir stāsts vai romāns. Neesmu lasījis arī kritiķu vērtējumus, bet tas pat nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka autentiska atmosfēra ir nodota un tā ir sajusta. Tas varētu būt līdzīgi, kā atrodot mājās jautājumu klades (es visu esmu likvidējis) no 7. klases un iegrimstot sentimentā. Man pavisam līdzīgi gadījās nesen atrast negatīvus no 6. klases, kurus ievietojot sociālajā tīklā Facebook, tie izraisīja nedalītu uzmanību un sentimenta orkānu. Tas strādā, bet cik ilgi un vai tas vispār ir nozīmīgi?Leona Paegles Rīgas 1. vsk, 1983.Līdzīgi kā protagonists, arī es esmu izaudzis no metāla – sākot ar Kreator un Slayer – kas vispār šķiet šlāgeris šajā tēmā līdz  tam pašam Napalm Death – kas vienmēr ir šķitis īsta manta. Vēl gan taisnības labad jāatzīmē, ka visam pa vidu – augot – ir bijuši dažādi muzikāli periodi – Čikāgas Piecīšus un krievu estrādi ieskaitot. Bet es no tā nemaz nekaunos. Tas viss paplašināja pieredzes lauku un deva priekšstatu par pasauli – ka tā ir tik dažāda, ka grūtākais ir saprast – kas tad ir tavs? Varbūt ka Tev ir pašam jārada sava pasaule? Ko es arī darīju tad, kad man bija 17 un turpinu joprojām. Te arī atradu vienu bildi no leģendārā laika, kad man bija 17, metāls bija sirdī (man mugurā ādas mētelis līdz papēžiem) un Rīga izskatījās pavisam savādāk.Dzirnavu un Ļeņina (Brīvības) ielas stūris, 1989, pusdienas - limonāde un Kuncevas bulciņa par 3 kapeikām.Šo laiku nevar aizmirst un “Jelgava 94″ to negribot atgādināja – kādi mēs bijām tad un kādi  mēs esam tagad. Es domāju, ka ir ārkārtīgi grūti nemainīties – palikt iekonservētam kādā konkrētā laika posmā un neiet līdzi laikam. To nevar uztvert par nodevību pret bijušo – tās ir saknes, kas vienmēr būs Tev līdzi – tās Tevi stiprina. Bet ar to nevajag nevienam uzmākties. Vienkārši būt, mācīties un iet tālāk.

Patīkama valoda, lasāms stāsts. Visas grāmatas garumā ieraudzīju dažus jaunvārdus, kurus sarunvalodā nav bijis iespēju dzirdēt līdz šim. Tas man ielīksmoja – ka patiesa jaunrade slēpjas ne tikai saturā, bet arī valodā; formā – kā stāsts tiek stāstīts, ar kādiem vārdiem un kādu sajūtu tas rada. Patīkamu. Ir prieca.

Par ko es visvairāk domāju “Jelgava 94″ kontekstā. Kas tālāk? Autors ir pamanīts plašākā sabiedrībā Latvijā, lai gan zināmos lokos viņš ir pazīstams jau sen. Vai tas ir izrāviens? Jā – tādā izpratnē, ka savs talants nav izpārdots saukļos un “bodītekstos”, bet tas ir koncentrēts un nodots plašākam sabiedrības vērtējumam, neslēpjot autorību (kā tas dažkārt nākas maizes darbos). Loģiski būtu tā, ka kāds daudzsološais vai daudz gribošais jaunais un varbūt ne tikai jaunais režisors (Valters Sīlis, Elmārs Seņkovs, etc) kopā ar kādu daudsološu producentu šo varētu paņemt kā materiālu izrādei (ātrāk un lētāk) vai filmai (lēnāk un dārgāk, un iespējams – neparedzami lēni) un iemūžinātu laika garu atbilstoši popkultūras prasībām. Tad arī Normundam Naumanim, Silvijai Radzobei un visai teātra kritiķu svītai būtu pienākums reflektēt par nesenāku pagātni, kas ietekmē paaudzes un iespējams, dotu iemeslu saprast, ka visa latviskā dzīvesziņa nav balstīta tikai klasiskās kultūras vērtībās – arī vērtības mainās un tās ir jādod iespēja iepazīt. Es šo ļoti vēlētos. Jo citādi – man ir bail, ka “Jelgava 94″ paliks kā egle rudzu laukā – skaista, bet vientuļa. Bez turpinājuma un attīstības, bez drāmas un iespējas ietekmēt iesīkstējušos uzskatus, par to, ko, kā un kāpēc Latvijā domā un dara jaunākā paaudze, kas taču būs progresa nesēja pavisam drīz.

Nupat es sapratu – “Jelgava 94″ ir fons un arī lakmusa papīrs mūsu sabiedrības spējai mainīties un pieņemt citādāko. Ir arī citi lakmusa papīri – praids, imigrācija un vēl daudzi. Tomēr, ja runājam par vērtībām – tad literatūra un māksla kopumā pēc kaut kādiem vien mums zināmiem priekšstatiem ir tā forma, kas ir ilgstoši veidojusi izpratni par dzīvi. Un “Jelgava 94″ dara tieši to. Tāpēc ceru, ka tā tiks iekļauta arī obligātās literatūras sarakstos skolās, lai jaunā paaudze saprot, ka dzīve ir daudzpusīga un ka svarīgi ir atrast sevi šajā plašajā dzīves daudzveidībā. Metāls ir tikai fons, uz kura izaug, nobriest un aiziet mūžībā tādi paši cilvēki kā mēs.

Gana sprediķots. Īsāk un skaidrāk. Par saturu – 9/10, par valodu 9/10, par laika gara notveršanu – 11/10. Kā jau tas pieņemts šodien topos un čārtos.

p.s. šis bloga ieraksts ir pirmais no sērijas – pateikt labu. Turpinājums sekos.

Padod ziņu saviem draugiem:
  • del.icio.us
  • Facebook
  • Google
  • draugiem.lv
  • TwitThis

4 komentāri


pievieno savu komentāru