Jaunumi pasaulē

Jā, klusēju atkal kādu brīdi, bet re – atkal esmu šeit pat. Šoreiz Šanhajā, kur būšu kādu ilgāku laiku un no šejienes arī reportēšu. Vai rakstīšu – kā nu kurš to visu uztver. Emocijas – protams – sit vilni, bet par visu pēc kārtas. Uzturēšanās Rīgā bija visnotaļ patīkama – ar visiem piedzīvojumiem, ar visiem notikumiem un uhh – visāda veida jaunām sajūtām. Pirmkārt – kas mani pārsteidza – bija tas, ka katrā ballītē, kur nokļuvu, dabūju stāstīt par Ķīnu. Kādā trešajā nedēļā tas jau sāka kā saka – apnikt :) Bet esmu izturīgs un tas nekādā ziņā neatturēja mani apmeklēt visāda veida ballītes. Tik patīkami bija satikt visus sen neredzētos draugus un paziņas un sajusties – tiiiik labi. Kā spriedām ar Gati Mūrnieku – Rīga ir tik patīkama ar to, ka tā ir maza, pazīstama un viegli uztverama. Maskava vai Šanhaja šajā izpratnē radikāli atšķiras. Bet labi, ka tā – patīkami atgriezties vienmēr :)

Vēl izdevās satikt un iepazīt līdz šim man nezināmus cilvēkus. Pozitīvais šajā visā ir tas, ka nemaz agrāk nezināju par šādu cilvēku eksistenci un jo patīkamāk bija iepazīties un saprast, ka Rīgā ir potenciāls. Visāda veida.

Tā nu pagājušajā nedēļā sēdos lidmašīnā un devos ceļā. Starp citu – patīkami pārsteidza Maskavas lidosta – atlidojām uz jauno termināli – eleganti, kluss gan vēl bija, bet šķiet, ka lietas sāk mainīties arī šeit. Redzēsim cik ātri.

Šanhajā šobrīd labākais, kas ir – vasara! Plus 26 grādi, staigājam šortos, viss ir zaļš, viss ir patīkams un šodien par spīdēja brīnišķīga saule. Tā ka uz darbu ar prieku un tā nu atkal birojā jeb Latvijas paviljonā aiziet pat 12 stundas, organizējot visus saistītos pasākumus un notikumus, kas plānojas mūsu pusē līdz izstādes noslēgumam – gan staff party, gan Latvijas diena, gan citi ne mazāk svarīgi notikumi. Starp citu – var atzīmēt, ka kopš Ekonomikas ministrija ir pārņēmusi EXPO projektu, lietas risinās raitāk un labāk kā līdz šim. Tas priecē un rada pozitīvu sajūtu. Prieks strādāt un tas nav maz.

Pirmās pāris dienas pagāja aklimatizācijā un tāpēc nolēmu sevi nogurdināt, izmetot līkumu pa dažiem iepriekš neredzētiem paviljoniem. Un te nu bija rokenrols. Pirmajā piegājienā izlēmu apmeklēt Ļaunuma ass valstu paviljonus – Ziemeļkoreja, Irāna, tad arī Mjanma, tad mazāk ļauno valstu Pakistānas, Omānas, Marokas, Libānas u.c. Āzijas un Tuvo Austrumu valstu paviljonus. Jāsaka godīgi – šīm valstīm steidzami nepieciešama palīdzība sapratnē, kā jārunā ar pasauli šādā izstādē. Saprotams, ka ir zināmas ietekmes sfēras, cilvēki, kas to visu rada un vada, tomēr kopējais iespaids rodas diezgan briesmīgs. Labi, es saprotu Ziemeļkoreju – propogandas grāmatas, 30 gadus vecas propogandas filmas, kaut kas galīgi nesaprotams vidējam prātam  - tas viss ir valsts politikas pasākums un kā nu vecie komunisti to māk, tā arī to mēģina darīt. Ar Irānu ir līdzīgi – kā saka – ir dots uzdevums un tas tiek pildīts. Bet Libāna – tik ļoti integrēta civilizētajā pasaulē un tik vāja ekspozīcija. Mans iecienītais MONOCLE raksta par Libānu ar sajūsmu, tāpat The New York Times ierindoja Beirūtu kā top1 apmeklējuma vērtu pilsētu.

http://www.vimeo.com/15428478

Vēl lielāks pārsteigums mani sagaidīja Irākas paviljonā. Bet nu spriediet paši.

http://www.vimeo.com/15428409

Ko es ar šo visu gribēju pateikt? Manuprāt – visiem mūsu zīmološanas speciālistiem būtu pat ļoti daudz darba un vērtīgu padomu ko sniegt ārpus mūsu pašu teritorijas, kā pārstāvēt valsti starptautiski :) Ja kādam ir par maz izaicinājumu, tad pasaulē ir pilnīgi skaidrs, ka ir lielas iespējas darīt lielas lietas. Tā staigājot pa visiem paviljoniem, radās sajūta (pārliecība ir jau sen), ka Latvijas paviljons patiešām ir tālu priekšā citiem. Ne jau tāpēc es to saku, ka gribas asti pašam celt. Bet redzu, ka nevienā citā paviljonā neesmu redzējis tik daudz cilvēku, kas aplaudē, filmē un fotografē nepārtraukti. Un smaida un smejas – lielākajā daļā paviljonu var redzēt cauri slīdošus klusējošus stāvus, kuri nesaprot – ko viņiem šeit darīt. Nu labi – ne visi ķīnieši klusē, bet pa lielam jā – ir apjukums un nav skaidrības.

Vēl apmeklēju Spānijas, Maķedonijas, Albānijas, San Marino, Azerbaidžānas, Austrālijas, Kambodžas, Portugāles, Gruzijas, Slovākijas, Čehijas, Slovākijas, Ungārijas, Argentīnas, Kosta Rikas un dažu citu valstu paviljonus, kurus vienkārši vairs neatceros. Un skumji bija redzēt, ka lielākajā daļā šo paviljonu es nesatiku NEVIENU šīs valsts pārstāvi – tur es redzēju tikai ķīniešu apkalpojošo personālu.

Ja salīdzina kvalitāti, noteikti pozitīvā nozīmē palicis atmiņā Indonēzijas paviljons – labi pārdomāts un kvalitatīvi izpildīts risinājums. Lai gan arī šeit neiztika bez tradicionālajiem podiem un citiem vēstures artefaktiem, tomēr kopējais iespaids bija labs. Žetons Indonēzijai  un kā balva – mans ceļojums uz Bali :) Why not?

Tā nu mana pastaiga pa EXPO noslēdzās uz tādas divdomīgas nots par EXPO būtību un valstu sapratni par to, kas būtu jādara lai veicinātu interesi un kā to vislabāk izdarīt. Redzams, ka lielākajai daļai valstu nav nekādas idejas, ko darīt EXPO izstādē un kāpēc vispār jāpiedalās. Ja Latvijā viss process būtu pareizi risināts no brīža, kad valdība pieņēma lēmumu piedalīties, arī Latvija varēja nostartēt vēl labāk. Lai gan mūs apbrīno pat vācieši, kuriem skauž tā publicitāte ko esam guvuši. Bet lielākajai daļai valstu tiešām nav skaidrs, ko šeit darīt. Tā darīšana lielākoties aprobežojas ar vēstures stāstīšanu ar dažādu artefaktu palīdzību, attiecību ar Ķīnu demonstrēšanu un citiem, parastam cilvēkam maz interesējošiem demonstrējumiem. Domāju, ka parastam cilvēkam nav skaidrs – kāpēc man tas viss jāzin? Parastam cilvēkam vajag kaut ko vienkāršāku, labi saprotamu un aizraujošu. Otra medaļas puse ir EXPO nozīmē. Saprotams, ka arī šeit joprojām tiek demonstrēti dažādi sasniegumi, bet tas ir katrā otrajā paviljonā un tie pazūd lielajā masā. Un reti kuram tas patiešām interesē tā, kā tas tika demonstrēts piemēram Izraēlas paviljonā. Mana sajūta, ka EXPO turpinās kā inerces process, kuram nav īsti definēti mērķi un skaidri saprotami rezultāti. Ja tas tā turpināsies, tad nākamais EXPO, kas notiks Milānā būs kārtējais nonsenss parastam cilvēkam ar dažāda veida arhitektūras demonstrējumiem, kas ikdienā ne pārāk noder. Manuprāt, EXPO vajadzētu mācīties saprast, ko cilvēki sagaida no EXPO 21. gadsimtā, kad ir miljoniem inovatīvu, vienkāršu un visiem pieejamu veidu, kā rādīt to, kas notiek pasaulē dažādās valstīs. Tāpat kā jāsaprot tas, ka EXPO ne vienmēr tiek demonstrēts labākais, aizraujošākais, interesantākais no valstīm, ko tās potenciāli varētu dot. Ir protams, visādi ierobežojumi, bet protams, ka jāsaprot – šī ir vienreizēja un unikāla iespēja parādīt savu valsti no labākās puses. Bet lielākā daļa valstu šo iespēju neizmanto. Tā – protams – ir šo valstu lieta – bet pareizi rīkojoties, varētu daudz iegūt :)

Vēl pie patīkamajām lietām bija Apple store apmeklējums, kuru pamanīju pilnīgi nejauši – pa ceļam uz darbu. Izrādās, kādu laiku jau esmu tur staigājis garām, bet tā kā Apple store neaizraujas ar dažādu uzrakstu rakstīšanu uz veikala, tad to nemaz tā vienkārši nevar pamanīt :) Tā nu iegāju tur un ko es tur redzu? Miljons ķīniešu!!! Un iPad un iPhone un jaunais iPod Nano un jaunais iPods. Vārdusakot viss, ko sirds kāro. Bet maciņš neļauj visu kārot. Un nemaz ar nevajag. Bet tas, ka pat šajā veikalā nebija kur kāju spert – tas pārsteidza. Iespaids tāds, ka visi kko skatās, bet neviens neko nepērk :D Labs, ne?

http://www.vimeo.com/15430317

Viss ir labi, daudz ķīniešu un ir visi kārotie produkti un pat vēl vairāk kā tas viss. Vajag tikai laiku, lai to visu liktu lietā. Par iPhone man it kā šaubu nav, bet par iPad pats vēl neesmu pārliecināts – kāds var man latviešu valodā paskaidrot – kam man vispār vajadzīgs iPad? Vai tur ir kāda super unikāla lieta, dēļ kuras es bez tā nevaru turpmāk strādāt un dzīvot?

Padod ziņu saviem draugiem:
  • del.icio.us
  • Facebook
  • Google
  • draugiem.lv
  • TwitThis

7 komentāri


  • Ko ASV ekspozicionē savā paviljonā?

  • iPad ir Apple-datora pagarinātājs līdz dīvānam. Ja tev nav Apple, tad diez vai tu būsi iPad mērķauditorija.

  • Es iPad uzskatu par feinu ierīci, kas mājās mētājās uz žurnālu galdiņa. Piekrītu par to pagarināšanu līdz dīvānam. Ja nav žēl tam naudas, tad tā ir vienkārši ērtība patīkamākai weba browsēšanai. iPad ir plānāks vieglāks un aukstāks kā portatīvais, tāpēc tādai browsēšanai tas ir ērti.

  • tev vajag iPad :) ja strādā ar datoru, tad vakarā to ņemt rokās negribās, viss traucē – skype, email u.c. štelles, kas tik tur nav sainstalētas. iPad, turpretīm, ir tikai tas, kas nepieciešams izklaidei – filmas, nets, aplikācijas :) nenožēloju ne mirkli

  • ā, un starp citu, jaunā super aplikācija VLC pleijers – visasfilmas bez konvertēšanas vienkārši strādā!

  • iPad – “gadžets” pensionāriem un bērniem (un personām, kuras līdz šim mazāk vai vairāk veiksmīgi izvairījušās no datoru lietošanas). Bērnus tas palīdz “uzsēdināt” uz Apple produktiem. Tas viss neattiecas uz LV, bet gan uz Vecās EU lietotājiem.
    Pagaidām, pārsvarā izklaides rīks. Darba rīks — vienīgi tiem kuri raksta un plāno. “Rietumu” preses izdevumi izmanto tirgus paplašināšanai (jo papīrs pamirst). Konkurence ar līdzigiem Android sistēmas rīkiem veicinās tā attīstību. Sāk parādīties Softi ar kuriem iespējams kautko darīt, ne tikai spiežot “Play&Stop”. Iespējams, ka kādreiz aizvietos MacBook līniju.

pievieno savu komentāru