Izcili radošs vakars

Tieši tādas sajūtas man radās piektdienas vakarā, kad devos pirmo reizi uz vietu, kurai biju daudz reiz gājis garām, bet ne reizi nav bijusi motivācija iegriezties. ADWARDS šoreiz parūpējās par motivāciju, pārējais jau ir tehnikas jautājums. Rīgā nežēlīgi lija, tāpēc kājas slīdēja uz pavasara ledus un labi, ka nebij tālu jāiet no auto – varētu nolauzt kaklu. Tas ir akmens bijušās rūpnīcas VEF teritorijas saimniekiem – ar auto vai kājām pavasaros tur labāk nerādīties. Un vakara gaitā izrādījās, ka joprojām esmu radošs – atklāju līdz tam neatklātus radošās izcilības apvāršņus.Tie, kam drosme nebija papēžos, droši izbrida cauri stāvvietas peļķēm un nonāca uz sarkanā paklāja paša GODVIL kluba priekšā. Apsardzes bija vairāk kā sargājamo, taču tas ir likumsakarīgs krīzes process – tikai patiesi izcilības meistari pulcējās ikgadējā samitā, tāpēc garāmgājējiem šeit darīt nebij ko. Un kā zināms – izcilu ļaužu nav daudz, tāpēc pie durvīm nebija nekādas burzmas un vakara baudīšana varēja noritēt brīvā atmosfērā. Brīvā arī tādā nozīmē, ka nebija spiešanās ne pie skatuves, ne pie balvām, ne citās plašajās GODVIL telpās. Patīkams plašums – i ar sen neredzētiem paziņām satikties un parunāt, i vienkārši baudīt apkārt notiekošo.

Lai gan esmu šajā industrijā nostrādājis vairāk kā 10 gadus, zālē vismaz iesākumā nepazinu praktiski nevienu. Nav jau arī nekāds pārsteigums – industrijai vajag jaunas asinis, tāpēc visi centīgie projekta vadītāju asistenti bija sanākuši laikus. Grandi un metri kā jau tas piedien dižgariem – nesteidzās. Es arī ne. Un tas ka pasākums kavējās par kādām minūtēm 40 vai cik tur – nespēja radīt nekādas negatīvas sajūtas. Viesi baudīja viens otra sabiedrību un šķita, ka pat ja pasākums nenotiktu, neviens neapvainotos. Gaisā bija jūtama atbrīvotība. Tas iedvesmoja.

Un kad pasākums sākās, manā sejā atplauka LIELS – pat MILZĪGS smaids. Jo man pasākums sāka patikt arvien vairāk. Un ar to patikšanu es domāju visu, ko redzu un dzirdu. Pats esmu ne vienu vien gadu organizējis līdzīgus pasākumus un zinu ko nozīmē Klients, kam arī ir viedoklis, kurš daudz lietas reducē un kompromiso uz riska brīvu norisi no visiem aspektiem. Un tas ko es redzēju šeit – tā bija sava veida brīvības eksplozija, kas ļoti precīzi bija notverta pasākuma koncepcijā un kuru izjutu līdz kaulam pašā pasākuma norisē. Viss notiekošais bija kā šībrīža dzīves esence, kurā nav vietas liekajam – ārišķībām, glaimiem un kompromisiem. Ideja norealizēta no A līdz Z brīnišķīgi un trāpīgi – tieši naglai uz galvas. Zinu, kas aiz tā visa stāv, tāpēc nekādā ziņā nebrīnos par bezkompromisa pieeju, kas deva negaidīti labu rezultātu. Veiksmīgs vizuālais noformējums, izcila pasākuma vadītāja un viņas tēls, lielisks, pat ģeniāls muzikālais noformējums – visas sajūtas tika apmierinātas par 1000 %. Negaidīti labi. Atgriešanās pie saknēm. Vienīgais, kas man tiešām nepatika – ķengura šovs. Man tas nešķita smieklīgi.

Kad sāka dārdēt SIA RADIKAL pirmais gabals, nopietnība nenogāja no dažu viesu sejām. Es smējos – par ironisko pieeju šāda formāta pasākumam. Manuprāt – tieši muzikālais noformējums dzīvajā izpildījumā uzdeva pareizo toni kopā ar pasākuma vadītājas ciniskajiem tekstiem. Nekautrējos to saukt par mākslu – lai gan muzejā tādam šedevram vieta neatradīsies, pietiks ar manu sirdi.

Žūrijas piešķīrumi gan šķita diezgan īpatnēji, taču pēc sarunas ar žūrijas dalībniekiem atklājās ne pārāk iepriecinošā aina, kas gan arī nekāds mega jaunums nav – ka nav tiešām ko vērtēt. Lielākā daļa iesniegto darbi esot bijuši so-so. Tāpēc par šo tēmu nekādu komentāru izvirzīt negribu, bet daži apbalvotie darbi tiešām lika pakasīt pakausi. Bet lai vai kā – labi, ka tāda līmeņa žūrija visu saliek pa plauktiņiem – lai ir skaidrs, kas ir kas un lai nav domstarpību – kas ir izcils un kas tāds nav.

Pasākumu patīkami kuplināja Agnese Kleina ar savu esktravaganto galvas rotu :) Piektdienas vakara lietus, kā izrādījās, bija aktivizējis sēņu baktērijas.

Vēl vakara gaitā tika paziņota jauna sarunu karte mobilajiem tālruņiem, kuru sadarbībā ieviesīs divi Latvijas mobilo sakaru operatori – Zookarte. Šeit notverts Zookartes publiskās prezentācijas brīdis. Zookarti sveikt bija ieradies Čeburaška no Lietuvas.

Kas tad vēl? Tas, ka līdz pasākuma beigām nepaliku, jo vienkārši negribējās – sajutu nepieciešamo izcilības devu un devos piepildīt savu radošo garu ar nebijušām sajūtām citās pilsētas daļās. Pārsteidza tas, ka sabiedriskajā transportā bija tik daudz cilvēku piektdienas vakarā – pusvienpadsmitos vakarā autobuss pilns ar cilvēkiem kā kādā darba dienas rītā :)

Gribējās padalīties ar pozitīvām sajūtām, tāpēc arī veicu šo bloga ierakstu. Gribas dalīties tikai ar to labo, kas notiek manā dzīvē. Tagad un turpmāk.

Padod ziņu saviem draugiem:
  • del.icio.us
  • Facebook
  • Google
  • draugiem.lv
  • TwitThis

8 komentāri


pievieno savu komentāru