Guerilla mārketings ar ikriem

Heli_ikri_Janis_ansisjā, šis ir viens no tiem neticamajiem stāstiem un pieredzēm, kas joprojām neatstāj vienaldzīgu. Kā jau droši vien zināt, es jau sen – kopš 1996. gada darbojos snovborda jomā Latvijā un ne tikai. Laikam ejot, snovborda draugu pasaulē kļūst arvien vairāk un gluži dabiski daudzi piedāvā dažāda veida sadarbību. Tā nu sadraudzējāmies ar Krievijas Helibordinga klubu un nolēmām sākt sadarbību tūrisma jomā. Pieredzes nekādas, toties ir vēlme dedzīgi to darīt, tāpēc mobilizējam visus resursus un ķeramies pie lietas. Laiks – 2002. gada nogale.

Pamatplāns bija ļoti vienkāršs – gribējām organizēt grupas, kas dotos izbaudīt helibordinga priekšrocības visā pasaulē no Aļaskas līdz Jaunzēlandei. Domāts – darīts. Ar ko sākt? Ar sadarbības atklāšanu un paziņojumu publiskajā telpā. Problēma tikai viena – naudas nav, bet jāuztaisa kaut kas, lai izraisītu interesi. Mazliet palauzīju galvu un izdomāju vienu interesantu domu.

Tātad izdomāju, ka sakarā ar to, ka Krievijas Helibordinga kluba saknes meklējamas Kamčatkā, kur savukārt ir liels daudzums dažādu dabas velšu, ir izdomāts plāns, kas ir gan vienkāršs, gan elegants. Plāna galvenā sastāvdaļa ir lašu ikri, kuri Kamčatkā pieejami jo plaši. Pats lidojot mājup no turienes, pamanīju, ka lidmašīnas piloti katrs līdzi ved vismaz 2 spaiņus 10 l tilpumā pilnus ar šiem ikriem. Cenas starpība precei Kamčatkā un Maskavā ir vismaz 5-10 reizes – loģiski, ka katrs izmantotu tādu iespēju. Tā nu nospriedu, ka tas viss ir iespējams un sarunāju, ka 20 kg šo ikru tiek atvesti uz Rīgu.

Savukārt, lai ieintriģētu potenciālos interesentus atnākt uz publisko pasākumu visa šī notikuma sakarā, es izdomāju, ka vislabākais veids ir personīgs telefona zvans visiem potenciāli iesaistītajiem. Telefona numuru datu bāzes sastādīšana šajā visā pasākumā bija sarežģītākais, jo auditorija diezgan specifiska un grūti aizsniedzama. Ar draugu un paziņu palīdzību viss izdodas un atliek tikai pēdējais, taču jautrākais ķēdes posms – interesentu apzvanīšana. Visu šo avantūru organizējām kopā ar Jāni Ķirpīti, ar kuru ir organizēti vēl dažādi pasākumi. Bet par to tad turpmāk.

Kāpēc jautrākais? Tāpēc, ka nekad iepriekš es nebiju zvanījis nevienam ar jautājumu: ” Gribi ēst ikrus ar lielajām karotēm?” Kas gan te tāds īpašs? Pirmkārt – lai ēstu ikrus ar lielajām karotēm, vajag daudz ikru. Savukārt ņemot vērā īsto ikru ( ne jau krāsainās miltu un želejas bumbiņas ) cenu Latvijā, lielu daudzumu var, protams, nodrošināt, taču tās izmaksas nebūtu diez ko mazas. Otrkārt – ēst to visu ar lielajām karotēm arī nenākas bieži – parasti tās ir ikru maizītes ar 10-20 bumbiņām max. uz vienas maizītes. Treškārt – neviens ikdienā neko tādu nepiedāvā. Līdz ar to pieņēmu, ka šis viss varētu nostrādāt. Nebiju kļūdījies.

Noliktajā pasākuma dienā “OrangeBar” Vecrīgā ieradās gan solītie ikri, gan necerēti daudz dažādu viesu un mediju pārstāvju. Daži viesi pārrēķinājās ar spēju tikt galā ar ikriem – mazais noslēpums ir tāds, ka ikri ir ļoti barojoši, taču daudz tos ieēst ir grūti. Ar kaudzi piekrāmētie šķīvji tā arī palika ar kaudzi. Un “OrangeBar” ēdienkartē vēl nedēļas divas bija jauns piedāvājums. Rezultāts – pirmās tūres uz Kamčatku tika veiksmīgi pārdotas un var teikt, ka Latvijas iedzīvotāji iesāka helibordinga ēru aktīvās atpūtas industrijā. Kā tas viss ir attīstījies – tas jau ir cits stāsts. Bet šis ir un paliks īpašs pasākums manā atmiņā. Un katrā ziņā viens no veiksmīgākajiem manis realizētajiem bezbudžeta projektiem. Te arī neliels video no pasākuma – tā arī dienas gaismu neieraudzījušais raidījums “PAVELK”. Enjoy!http://www.vimeo.com/5833717

Padod ziņu saviem draugiem:
  • del.icio.us
  • Facebook
  • Google
  • draugiem.lv
  • TwitThis

5 komentāri


pievieno savu komentāru