Gatavojoties Ziemassvētkiem – kulinārija, atklājumi un labi pavadīts laiks

Yeah! Ziemassvētki nāk. Šogad negaidīti (patīkami) maz joku par manu uzvārdu un citas sajūtas – citādas kā iepriekš (tradicionāli) ap šo laiku. Un šīdiena – sestdiena patīkami iešūpo mani Ziemassvētku gaidīšanas režīmā. Kāpēc es šo visu rakstu? Man ir vēlēšanās pastāstīt par pēdējā laika atklājumiem, saprast, kur varētu būt mana sapņu dāvana Ziemassvētkos un kā var radīt svētkus pats sev.

Šis jaunais sajūtu vilnis mani apciemoja pirms kādas nedēļas, kad aktīvi aizdomājos par kārtību savā dzīvē. Nu tādu parastu, praktisku kārtību – kā es dzīvoju, kā es pavadu brīvo laiku, kā es sevi pilnveidoju. Ierosme nāca pēc daudzu un dažādu grāmatu izlasīšanu, un punktu tam pielika arhitektūrai veltītās grāmatas PROCESS izlasītais Reiņa Tukiša gabals par kārtību. Tas man tā kā atvēra acis, tā ka iespēra pa pakaļu, un galu galā es pievērsos šai tēmai vairāk kā iepriekš. Protams, biju tikko iegādājis arī PROCESS 2 (kuru vēl lasu) un tā nu sāku savu dzīvi sakārtot (centos, bet ar panākumiem). Jāsaka, ka ir laba sajūta un ar to azotē eju uz priekšu.

Iepriekš nekad nebiju nodarbojies ar kulināriju, tāpēc šis bija viens no pagrieziena punktiem manā cilvēka karjerā. Patiesībā biju uzaudzis tādā situācijā, ka nekad nav bijusi motivācija un ierosme gatavot ēdienu. Primitīvā līmenī, protams, varu šo un to izveidot, bet tā ka – cept, un gatavot, miksēt un garšot – nē. Tā nu pārvarēju savu kūtrumu šajā jomā un ķēros klāt. Sāku ar to, ka izlēmu pārsteigt savu draudzeni. Sāku gatavoties jau kādu brīdi iepriekš un kad stunda sita, ņēmu talkā internetu (vīlos nedaudz), kā arī draugu padomus. Apsverot visas iespējas, nolēmu pirmajā reizē izmantot labi pazīstamā paukotāja ieteikto ātrās kūkas recepti. Izrādījās – mans izstrādājums tika pie labām atsauksmēm sieviešu un vīriešu auditorijā, kā arī jautājuma – vai esmu pavārs un lūgums/ierosinājums – piegādāt nākamreiz vēl kūku, bet lielāku. Tas mani patiesi pārsteidza. Nu – patīkami, protams.

Ja līdz šim domāju, ka es un ēst gatavošana nekādā veidā nekad nekrustosies, tad esmu smagi kļūdījies šajā tēmā ( patiesību sakot – daudzkārt lietas, cilvēki, situācijas mainās tieši par 180 grādiem un to, ko esmu pieņēmis kā neiespējamu, kļūst iespējams, cilvēki, kas šķita nepieņemami, kļūst pieņemami un lietas, ko skaidri zināju, ka nekad nedarīšu – sāku darīt). Hmm. Pat nezinu, ko lai par šo visu domāju. Nav viedokļa un galvenais – nav skaidrības, kāpēc viss tā mainās. Varbūt vēlme izmēģināt līdz šim nezināmo? Lūdzu, iesakiet iespējamos iemeslus.

Nu jā – tad tagad par atklājumiem. Pētot iespējamās receptes, ko gribētu realizēt, uzgāju tādu mājas lapu kā receptes.lv. Pēc tam uzgāju tādu mājas lapu par gatavošanas tēmām kā Cāļa virtuve. Pēc tam vēl šo un to. Un sapratu, ka ja būtu laiks un iedvesma, varētu pievērsties laba, kvalitatīva interneta resursa izveidei, jo šajā tēmā Latvijā vēl ir daudz darāmā un tāds vienkārši labi lietojams serviss par ēdienu gatavošanu vēl nemaz nav radīts. Kāpēc tā saku? Aplūkojot daudzas un dažādas receptes (un cenšoties pats kaut ko pagatavot), saprotu, ka receptēs ārkārtīgi svarīga ir detalizācijas pakāpe un skaidrojums, kā, kas un kādā kārtībā jāgatavo. Lielākoties (lielākā daļa recepšu) ir tik primitīvas un neskaidrojošas, ka ir sajūta – cilvēkiem nav laika un vēlēšanās uzrakstīt detalizēti, kā šo visu sagatavot. Protams  - ir patīkami izņēmumi, process aprakstīts tik smalki, ka skaidrs – tādam iesācējam kā man kļūdīties ir praktiski neiespējami. Arī mājas lapu lietojamība, izvēlnes, recepšu reitingi dažādos griezumos – ir ko darīt :)  Tie, protams, ir sīkumi. Iedziļinoties receptēs, pēc kāda brīža viss process sāk kārtoties secīgi manā galvā un tālākais ir roku veiklība (līdz šim neesmu sūdzējies) un veselais saprāts.

Tā nu izvēlējos nākamo recepti – mans iecienītais parfē, šoreiz ar apelsīnu garšu. Parfē pieradums izveidojās salīdzinoši nesen, pirms kādiem gadiem 4 vai 5, kad pirmo reizi to izmēģināju tā pa īstam krogā Kungu Rija. Bija pat gadījumi, kad speciāli braucu uz turieni, lai uzēstu parfē. Tas bija satriecošs visās nozīmēs. Taču laikam ejot, secināju, ka tas ir pazudis no ēdienkartes man nezināmu iemeslu dēļ. Reiz gan – īpaši pajautājot, tomēr sagaidīju iecienīto parfē (taču ēdienkartē tas nebija norādīts). Tā nu dzīvoju savu dzīvi tālāk, līdz konstatēju, ka arī Ķiploku krogs Vecrīgā piedāvā parfē – ar ķiplokiem. Izmēģināju arī šo, taču tas nebija īsta apmierinājuma. Nu tad izlēmu, ka lai iet un pirmo reizi uz dullo izmēģināju, kā tas ir – to parfē gatavot. Nekas sarežģīts tas nav. Kopumā tīrā gatavošana (bez gatavošanās šim pasākumam) paņēma kādas 30 minūtes. Nu tad es (ja rakstītu) šādu recepti.

Parfē ar apelsīnu garšu

Izejvielas – 1.5 l saldā krējuma, 500 g apelsīnu sulas – 8 apelsīni (apmēram, atkarībā no gatavības pakāpes – drošības labad nepieciešams vairāk nopirkt), 333 gr cukura un jebkāda veida garnējums – to vēl neesmu izlēmis, kādu lietošu, tāpēc šeit nekādas informācijas nebūs.

Nepieciešamie rīki – suluspiede, katls putukrējuma sakulšanai, trauks parfē sasaldēšanai – garena kantaina PYREX bļoda manā gadījumā, saldētava atbrīvota no visa liekā, karotes, dakšas, mikseris, apelsīnu mizotājs, svari.

Parfē sagatavošanas sastāvdaļas.Process sagatavošanas kārtībā.
1. Vispirms nomizo apelsīnus un izspiež sulu. Man iznāca izspiest vairāk kā vajag – tāpēc atlikušo izdzēru.
2. Nosver nepieciešamo cukura daudzumu ar svariem.
3. Ieber cukuru katlā.
4. Lej klāt cukuram saldo krējumu.
5. Ar karoti lēnām maisa cukuru, lai tas sāk šķīst. Nedrīkst (manuprāt) uzreiz brukt virsū ar mikseri, jo cukurs var nesadalīties un paliks graudiņi masā.
6. Kad cukurs daudz maz vienmērīgi izšķīdis, tad var sākt putot putukrējumu.
7. Kad putukrējums vairs nav šķidrs, bet nedaudz sabiezē, beidzu kult.
8. Paņēmu sulu un precīzi iemērīju 500 g sulas ar svariem.
9. Sulu pielēju klāt putukrējumam un samaisīju ar karoti viegli.
10. Tad paņēmu mikseri un vēlreiz viegli sakūlu. Viegli, cenšoties nedaudz sabiezināt, bet nesakult sviestā.
11. Tad paņēmu un ielēju gatavo masu traukā.
12. Tad paņēmu un trauku ieliku saldētavā, uzgriezu aukstumu līdz galam.
13. Šobrīd gaidu, kad sasals viss. Pēc tam degustācija – iespējams, rīt.

Visa šī patīkamā procesa noskaņā sapratu, ka plānojot dzīvesvietu kļūdaini biju nospriedis, ka iztikšu bez cepeškrāsns – tieši šis ir viens no virtuves pamatelementiem, kas tiek pielietots katrā otrajā internetā atrodamajā receptē. Tā nu sapratu, ka laba cepeškrāsns ir tas, ko vēlos saņemt kā Ziemassvētku dāvanu – ja nu kāds pēkšņi grib mani pārsteigt. Taču tā kā paredzu (un zinu) ka tāda veida brīnumi nenotiek, būšu priecīgs arī par kādu labu ieteikumu, kur ņemt labu, izskatīgu un kompaktu cepeškrāsni. Jo nākamais, uz ko esmu nobriedis sagatavot, ir – sklandrauši – tie man ārkārtīgi garšo un tos es gribētu izveidot pats. Bez cepeškrāsns kā bez rokām šajā gadījumā.

Bet bez jokiem – mana Ziemassvētku dāvana, ko pats sev uzdāvināšu jau pirmdien, ir  - DVD disks ar filmu “Trejādas saules” par Vairu Vīķi Freibergu, kura nupat ir parādījusies tirdzniecības vietās. Pagājušajā gadā nevarēju aiziet uz pirmizrādi, un tagad priecājos, ka varēšu to mājas noskatīt. Esmu izlasījis gandrīz visas Latvijā izdotās grāmatas par VVF  (ieskaitot nožēlojamo Māra Ruka radīto tekstu par Vairu Vīķi Freibergu – vienīgā grāmata manā mūžā, ko pēc izlasīšanas esmu nozūmējis), pašlaik lasu pašas VVF grāmatu un filma būs kā labs un pozitīvs piedzīvojums šajā stāstā. Un tieši uz Ziemassvētkiem – ideāli.

Nu lūk. Un šodiena – visu šo gatavojot, rakstot, lasot, domājot – ir izvērtusies par vienu pozitīvu piedzīvojumu un labi pavadītu laiku. Tas vēl vairāk iedvesmo tādēļ, ka rīt došos svinēt Pasaules Snovborda Dienu un pavadīšu pirmo dienu uz kalna šajā sezonā. Un tas iedvesmos vēl vairāk.

Tiekamies priekā!

Padod ziņu saviem draugiem:
  • del.icio.us
  • Facebook
  • Google
  • draugiem.lv
  • TwitThis

6 komentāri


pievieno savu komentāru