EXIT FESTIVAL 2010 apskats

Uzreiz brīdinu, ka esmu apskatījis tikai to, kas pašam interesēja visā festivālā. Un tās bija izjūtas, kādas iepriekš dzīve biju jutis reti un maz – jo padomju laikā tādu rokfestivālu nebija. Bija savādākas lietas. Bet nu ir iespēja apskatīt to, pēc kā sirds ilgojās jau sen. Un ilgi gaidītais sapnis piepildījās. Labi. Ar lieliskām emocijām un visu, kas tam pieder. The Chemical Brothers Manā gadījumā iemesls, kāpēc vispār braucu, bija Chemical Brothers festivāla uzstāšanās. Pēc fantastiskā koncerta Rīgā pirms diviem gadiem nolēmu, ka gribu redzēt brāļus arī festivālā. Domāts darīts. Pēc oficiālās mājas lapas apskates martā konstatēju, ka tajā brīdī festivāla uzstāšanās bija izsludināta vien Novi Sad, EXIT FESTIVAL. Pie tā tad arī paliku un esmu priecīgs, ka plānu izdevās realizēt un sapni realizēt un izbaudīt.

Šis pasākums nebija tikai mūzika, tas bija arī tāds sen nepiedzīvots road trip, kas tik ļoti man patīk. Sen nebiju braucis tādu gabalu un patiesībā gaidīju, ka viss būs daudz ātrāk – tā braukšana. Bet nu Polijas ceļi ir slaveni ar to, ka nav ne tie labākie, ne ātrākie. Tā nu startējam no Viļņas cauri Polijai, Slovākijai, Ungārijai – lielisks laiks Budapeštā un otrās dienas vakarā esam klāt Novi Sad. Ceļā viss labi, izņemot pārsteidzošo Ungārijas/Serbijas robežu, EUR 100 par zaļo karti un tāda sen nepiedzīvota robežkontroles klātbūtne, kurai interesē mans auto vairāk par mani pašu. Klasika un sen aizmirstas sajūtas. Bet tās visas ir detaļas, kas rada noskaņu.

Festivāls ir katras vasaras veiksmes recepte. Tā sāka šķist pēc Novi Sad. Un runa ir par nopietnu festivālu, kas ilgst daudzas dienas, piedāvā vairāk kā 13 dažādas skatuves, mūzikas virzienus – no techno līdz latino, patiešām draudzīgu atmosfēru, tādu kā sapni, kas nešķiet reāls līdz brīdim, kad mūzika visās šajās skatuvēs elektrizē vienlīdz jaudīgi. Tā, ka var sajust pasaules enerģiju sākot ar EXPLOITED un beidzot ar, piemēram, FAITH NO MORE. Šie ir daži no skaļākajiem un zināmajiem mūzikas pasaules grandiem dažādās tēmās, kuri priecēja EXIT FESTIVAL 2010 viesus. Lai gan man ir savs priekšstats par to, kas patīk un kas nē, šoreiz ļāvos pilnīgi dažādas mūzikas valdzinājumiem. Kā viens no tiem ir latino – lielisks grūvs visu dienu garumā un lieliska publikas atsaucība. MC Chome no Kubas iekurināja tā, ka vēl ilgi kājas kustējās latino ritmos.http://www.vimeo.com/13311530

Kā atzina jauniepazītie draugi Cheda un Anita, Novi Sad iedzīvotāji, festivāls šogad ir īpašs ar to, ka bija izcils laiks – ne pilītes lietus. Iepriekš esot lijis katru gadu. Bet desmitgades svinībām par godu laiks bija brīnišķīgs. Vēl uzzināju, ka iesākumā festivāls bija ar politisku nokrāsu, ildzis līdz pat 10 dienām, citā vietā. Kopš zināma laika festivāls notiek senā cietoksnī pilī, kas patiesībā piešķir tam šo īpašo sajūtu. Visas skatuves atrodas dažādās un labās vietās un mūziku var baudīt katrā skatuvē atsevišķi, netraucējot nevienu citu. Cietokšņa sienas atdala visu pamatīgi un ir īpaša piedzīvojuma sajūta, mēģinot 4 dienās to visu apgūt. Pārsteigums garantēts. Un jā – viens no šiem labajiem pārsteigumiem man bija Die Antwoord. Kā nospriedām – šie Dienvidāfrikas enerģiskie rečitētāji ir kā sadzelti – pa skatuvi viņi vienkārši spindza un rāva līdzi publiku. Un skatītāji – uhh, kā paķēra šo noskaņu un kārtīgi blieza līdzi. Mēs arī. Šī bija pirmā vakara kulminācija – un arī kopumā visa festivāla jaunatklājums un prieks. Iepriekš kaut kur biju par šiem lasījis, taču koncerta sniegums totāli aizrāva. Meitenes balss – ne no šīs pasaules. Ir potenciāls. Brīdinu – filmēts ar telefonu, jo kamera izbeidzās šajā ceļojumā – diemžēl … http://www.vimeo.com/13312044

Runājot par atmosfēru, ir vērts uzmest aci arī vietai – tā tiešām veido to īpašo sajūtu. Tilts pār upi un tālumā norises vieta EXIT FESTIVAL 2010Tilts pāri upei uz cietoksni, pār kuru liela daļa apmeklētāju arī dodas uz pasākuma norises vietu. Jūtos kā rituālā. Protams, ka ir zināms kontingents, kas ieradies pasākumā izdzert visu pasaules alu un izradīt savus dažādos talantus tādās disciplīnās kā kāpšana uz kājām, apkārt esošo apliešana ar alu, grīļošanās un vēl citās. Bet tas ir neizbēgami :) Kopumā tas netraucē – vienkārši atgādina par pasaules dažādo dabu. Ir arī cilvēki, kas nākuši mūzikas dēļ un ar viņiem mēs arī solidarizējāmies.

Nākamais vakars ir mierīgāks, jo mājās – uz nelielu dzīvokli ar terasi un saullēktu/rietu – dodamies diezgan agri no rīta – ap 6. Kamēr izguļamies, pienāk jau pulkstens 4 pēcpusdienā. Tāpēc dodamies uzēst uz pilsētu, tās senāko daļu. Atrodam labu vietu un ķeramies klāt. Pilnīgi negaidīti tiek servēts šķīvis ar ēdienu, ar kuru varētu labi paēst pat 3 cilvēki. Daudz ko ēstAcīmredzot tāda šeit kultūra. Vēl viena nianse, ko ievēroju arī Budapeštā – šeit ir populāras īstās limonādes – ūdens, laims, cukurs, ledus, garšvielas. Rīgā, manuprāt, tādu īstu limonādi neservē nekur. Pēc Ņujorkas šī ir nākamā vieta, kur tā limonāde izdodas tik laba, ka nākas to pasūtīt daudzkārt :) Pēc mierīgām brokastīm pusdienām vakariņām seko pastaiga pa pilsētu. Un tā pilsēta ir visnotaļ patīkama. It kā nekas īpašs, taču cilvēki ir draudzīgi un kopumā atmosfēra ir lieliska. Sienas gleznojums iekš Novi SadOtrā diena – galvenais headliner Placebo, kurš šķiet tik super ūber bēdīgs, ka nekādu prieku neiedveš un pat aizdzen mājās salīdzinoši agri. Tā nu neko īpaši pabaudīt pat negribas. Ir klāt sestdiena, kad plānojas arī kas labāks (kuru gan dažādu iemeslu dēļ atkal neizdodas redzēt) – Royksopp un Ms. Elliot. Tāpēc sestdienas viens no akcentiem ir ārkārtīgi populārais David Gueta. Jāsaka godīgi – dance stage ir pilns līdz malām un publika ir pati uzmanība. Nāk meistars un sākas tāds kārtīgs reivs. Man gan tas atgādina laiku pirms gadiem 15, taču viesi iejūtas un viss iet vaļā uz pilnu klapi. Kopumā patīkami, ka valda tolerance un visi bauda – katrs pa savam un savu. Atkal mājās agri un nākamā diena tiek veltīta Belgradai.

Kopumā nekādu kara pēdu neredz. Kas mani šokēja – neko tādu nebūtu iedomājies redzēt šeit – zem tilta pamestas mašīnas, kurās dzīvo cilvēki un būdas turpat blakus, kurās arī dzīvo cilvēki. Indijā nekas tāds nepārsteigtu, bet šeit tas nešķita iederīgi. Tāpat kā skrandainie bērni. Jeb es kaut ko nezinu. Vēl Belgradā pārsteidza daudzās invalīdu stāvvietas – vai kara mantojums? Un šajā stāvvietas bija novietotas smalkas automašīnas – MB un līdzīgas un nebūt ne vecas un ar invalīdu zīmi logā. Lūk, kā. Lai vai kā – Belgrada ir mierīga vieta, kura pilnīgi mierīgi daudzējādā ziņā līdzinās Berlīnei, Vīnei vai citām Eiropas pilsētām. Vēsture nav mana stiprā puse, tāpēc šeit ir tikai sajūtas. Skats no Belgradas cietokšņa uz upiNu jā. Tā tās dienas pavadās un svētdienas vakars ir klāt ar jaunu sajūtu gammu. Līdz šim vienmēr centos noskatīties pasaules kausa finālspēli futbolā – lai gan ikdienā īpaši neaizraujos ar futbola skatīšanos. Un patīkams un reizē neparasts novērojums bija festvāla teritorijā, kur praktiski puse no visām skatuvēm nedarbojās, jo regeja skatuve bija pārtaisīta par lielo ekrānu – faktiski trim ekrāniem, kur tad arī tika translēta spēle.Un visi cilvēki bija šeit- futbols vienoja. Un patīkami, kā FAITH NO MORE pagodināja Spānijas izlasi – gan ar pāris dziesmām spāņu valodā, gan ar šo īpašo veltījumu Pasaules kausa ieguvējiem. http://www.vimeo.com/13313929 Un vispār FAITH NO MORE kārtīgi kurināja. Publika juta līdzi – visiem patika. Man arī. Tā bija enerģija tīrā veidā.

Un tad jau pienāca tas, ko es tik ļoti gribēju redzēt un redzēju – The Chemical Brothers pielika treknu punktu visam. Tik patīkami bija izbaudīt jaunos gabalus (acīmredzot no jaunā albuma FURTHER – vēl nav ienācies pašam). http://www.vimeo.com/13314092 Brāļi māk salikt akcentus labi, lai gan kopumā šķita, ka koncerts varēja būt garāks – kopumā viņi nospēlēja 1.5 h – jaunus gabalus un klasiku. Daudz kas no koncerta jau bija redzēts Rīgā, taču patīkami pārsteidza tas, ka joprojām The Chemical Brothers izmanto mūsu pašu video meistara Pētera Brīniņa radītos vizuālos risinājumus savā šovā. Tas tāds mazzināms fakts, bet padara šo pieredzi jo īpašu. Vēl bija interesanti, ka pilsētā no dažām garāmbraucošām automašīnām skanēja dažādi viņu skaņdarbi – tas nozīmē, ka viņi bija vieni no tiem, ko cilvēki gaida. Tas viss bija šarmanti. Un brāļi nepievīla. Liela daļa no pasākuma veiksmes ir video projekcijas – pie tām ir labi piestrādāts un kopumā šovs ir patiešām viens no iespaidīgākajiem, kādu esmu redzējis. Manā prātā šo vēl varu salīdzināt ar KRAFTWERK, kas bija līdzvērtīgs vizuāls un audio baudījums vienlaicīgi. http://www.vimeo.com/13314483

Laikam ir pareizi pamest pasākumu pašā pīķī. Tāpēc uzreiz pēc The Chemical Brothers koncerta esam mašīnā ceļā uz Rīgu, Pa ceļam, kas ilgst 24 stundas, tiek izklausīti praktiski visi The Chemical Brothers iepriekšējie albumi un ir sajūta, ka ir iestājusies LAIME. Tāda ilgstoša, mierīga piepildījuma sajūta. Un pārliecība, ka šis ir bijis līdz šim spilgtākais muzikālais piedzīvojums muzikālajā vasarā.

Ko tālāk? Montreaux Jazz Festival Šveicē  un RockWerchter Beļģijā, kaut kad nākotnē. Gribētos vēl šo un to redzēt un sajust mūzikas pasaulē. Varbūt arī kāds mūsu pašu vietējais minifestivāls šogad. Labas mūzikas nekad nav par daudz.

Padod ziņu saviem draugiem:
  • del.icio.us
  • Facebook
  • Google
  • draugiem.lv
  • TwitThis

8 komentāri


pievieno savu komentāru