Dzīve Ņujorkas metro

o-O. Te ir ko just, jo metro (subway) ir tā vieta, kur vakar dažādu iemeslu dēļ biju spiests pavadīt padaudz laika. Gan nezināšanas, gan pieredzes trūkuma dēļ. Bet pārdzīvoju to mierīgi – bez uztraukuma. Braucu un izbaudīju visu, ko vien varēju. Mans plāns bija apskatīt vēl neredzētās vietas. Dzīvoju netālu no Braitonbīčas (30 min brauciens), tāpēc izlēmu apskatīt šo vietu un saprast – kas tajā ir tik maģisks – kā man bija zināms – tur dzīvo daudz eks Padomju Savienības imigrantu un tā ir iegājusi vēsturē kā īpaša ekspatu pulcēšanās vieta. Rīts metro pieturāNo rīta nenāca miegs (forši pamosties pirms pārējiem, mierīgi ieiet dušā un doties prom), tāpēc jau pusseptiņos biju stacijā un devos uz Brighton Beach. Neko īpašu negaidīju, bet kopumā bija interesanti. Brighton beachRīts, maz cilvēku, nekādas drūzmas. Aizejot uz pludmali, man pozitīvi pārsteidza plašā ietve – noklāta ar koka dēļiem garām krastam – patiešām lieliska vieta, kur atpūsties no pilsētas kņadas. BoardwalkCilvēku maz – jo ir rīts, bet var just un redzēt, ka esmu tādā kā laika mašīnā – atpazīstami ģērbšanās veidi, labi zināma valoda un kopumā sajūta, ka esmu atgriezies padomju laikos – ja vien nebūtu dažu lietu, kas mani atved atpakaļ realitātē. Nevaru īsti izprast šo fenomenu, bet laikam nemaz arī nav jāizprot. Daudz vecāka gadagājuma cilvēku, daudzi vingro pludmalē, daži peldas, spīd saule un kopumā sajūta ir brīnišķīga. Ir gan ļoti agrs, tāpēc piekrastes restorāni, piemēram ar nosaukumu Tatjana, kas piedāvā visa veida nostaļģiju – ēdienos, mūzikas izvēlē un savādāk – vēl ir ciet. Es nemaz arī neilgojos pēc ta, lai tie strādātu. Izstaigāju visu boardwalk koka daļu un dodos tālāk – šoreiz uz Brīvības statuju. CilvēkiUz laivas, ar kuru dodamies to apskatīt, esam tikuši virsū pēc pamatīgas – lidostas cienīgas – drošības pārbaudes. To var saprast. Tuvojoties salai, kur atrodas statuja, visu acis ir piekaltas gaidāmajai apskatei – šoreiz vēl vērojam to no attāluma. Šogad šim veidojumam aprit 125 gadi, bet domāju, ka tas nekādi neietekmē to, kas notiek uz salas – cilvēku straume plūstin plūst. Līdzīgi kā pie Trevi strūklakas Romā – adatai gandrīz nav kur nokrist – katrs vēlas sevi iemūžināt ar unikālo objektu fonā un tā nu visi fotografējas un valda šādām vietām raksturīgā kņada. Brīvības statujaMonuments pats ir slēgts apskatei no iekšpuses, jo notiek konservēšanas darbi, bet citādi tas patiešām ir iespaidīgs – cik nu iPhone atļauj, tik arī varu to nofotografēt. Man šis pasākums patīk – protams, ar klasiku – exit through the souvenir shop – apmeklējuma izskaņā. Bet tas nekas – viss ir saprotams. Patīk, ka suvenīru piedāvājumā ir radoši risinājumi – papīra konstruktors, kur pats vari izgriezt un salīmēt savu Brīvības statuju. Ir arī daudz citu putekļu magnētu, bet tāda ir cilvēka daba – vajag to sajūtu paņemt līdzi. Starp citu – šo gadu laikā, kopš biju iepriekšējā reizē NYC – ir uzlabojumi metro sistēmā – paši vilcieni, kā arī daudz lietu par un pa tiem. Man patīk. Nav protams Šanhajas vai Minhenes hi tech līmenis, taču ir jūtami padomāts par kvalitāti. Tas priecē. Iepriekšējā apmeklējuma reizē man ļoti patika tēma – ķīniešu virtuve. Tāpēc daudz nedomājot devos uz China town – pusdienās. Un nebiju vīlies. Pēc Šanhajas pieredzes varu salīdzināt ēdiena īpatnības – esmu iegriezies Hong Kongas tipa ēstuvē un ēdiens mazliet atšķiras no tā, ko baudīju Hong Kongā, bet kopumā ļoti labs – viss ir tik autentiski, cik var būt. Ielās – kņada – par spīti tam, ka ir salīdzinošu agrs rīts – gandrīz kā Ķīnā – nav kur adatai nokrist – kur nu vēl kāju spert. Cauri ķīniešiem dodos tālāk.

Biju nolēmis veltīt šo dienu mākslas pasaulei – jo šeit patiesi ir viss, ko vien vari iedomāties. Ņemot vērā šo un citus faktus, kāpju metro un dodos uz 110 ielu  - Centrālparka otru galu, lai kājām pa 5. avēniju izbaudītu mieru un klusumu un nonāktu pirmajā intereses objektā – Guggenheima muzejā. GuggenheimĒkas arhitektūra mani jau sen valdzināja, nu redzēju to arī klātienē. Brīnišķīgi. Šajā sakarā man ļoti patika jaunākais Māriņa Vanaga teksts žurnālā Rīgas Laiks. Protams, ka šī raksta konteksts ir mūsu pašu kultūras ministra izgājieni, taču pēc būtības piekrītu teiktajam par mantojumu, kas mums ir ienācies. Ņujorkā šis mantojums ir nevis sāpes, bet prieks – kā novēroju Guggenheim – šeit ir par visu padomāts – gan par vecākiem, gan bērniem, gan invalīdiem, gan patērētājiem – ir sajūta, ka šis ir līdzīgi kā pie mums – tāds kā mākslas lielveikals – kur tu vari baudīt estētiku un tai pat laikā paņemt līdzi kādu sajūtu vai arī piemēram izklaidēt un audzināt un izglītot bērnus. Bērnu sadaļa man laikam patika vislabāk visā pasākumā. Kopā ar mājīgu kafejnīcu tas kopā radīja patiešām iedvesmojošu sajūtu. Neesmu sen bijis mūsu mākslas muzejā (iepriekš biju uz Purvīša balvas kandidātu izstādi Arsenālā), bet kaut kā neesmu redzējis rindas pie mūsu muzeja – tas atrodas blakus manai darba vietai, tāpēc jebkādu drūzmēšanos es būtu pamanījis. Bet tās nav!Bērni iekš GuggenheimKā es novēroju Guggenheim – māksla ir plaša patēriņa prece, kas labi – pat lieliski iesaiņota, spēj aizraut – katrs sev atradīs kaut ko interesantu – gan Šveices pensionāru pāris, gan hipsteri – un par visiem ir padomāts. Guggenhem inInterjers man atgādināja to, ko manīju senāk Vatikānā – milzīga izmēra spirāle, pa kuru notiek virzienos uz augšu un uz leju. Visur ir kur piesēst, katrā stāvā tualete, augšā veikals – kur vari nopirkt piederības sajūtu un visur – māksla. Attēlā redzama Aleksandra Kaldera viena no skulptūrām. Esmu iedvesmots – patiesi.

Kultūras pieredzi patīkami papildināja Centrālparks – laikam labāku parku par šo neesmu redzējis – izmērs, infrastruktūra, iespējas visiem –  skrien, brauc ar velo, sauļojies – dari, ko vēlies un tam ir pietiekami daudz vietas. Pavisam drīz šeit spēlēs arī Foster The People – nez, vai man vajadzētu aiziet?

Pārgājiens pa piekto avēniju ir foršs, bet – lielāki gabali protams nogurdina. Tāpēc ņemu autobusu un dodos tālāk – uz MoMa – vēl viens no muzejiem, kurš mani neatstāj vienaldzīgu :) Jau sen kāroju to iepazīt un nupat tā reize ir klāt – un godīgi sakot – esmu laikam tajā iemīlējies. Lai gan jūtu, ka apskatei esmu paredzējis par maz laika (un tā arī izrādās) – tomēr tas prieks ir neizsakāms. Kāpēc?

Atškirībā no dažiem Eiropas muzejiem – šeit – un arī Guggenheimā – ir salīdzinoši lielāks ASV mākslinieku īpatsvars. Jaspers Džonss, Raušenbergs, Lihtenšteins, Andrew Wyett, – protams – Vorhols un citu starpā – arī latviešu izcelsmes meistari Gustavs Klucis un Vija Celmiņa. Par mākslu var rakstīt un tiks rakstīts daudz – bet – pēc MoMa apmeklējuma man šķiet, ka māksla – līdzīgi kā citas lietas dzīvē – ir ārkārtīgi nepieciešama. Lai arī par daudzām lietām saistītām ar mākslu bieži nākas dzirdēt kaut ko no sērijas “es arī tā varu”, laba māksla – līdzsvaro, pilnveido, aizkustina, bagātina – rada jaunu sajūtu, kuru tāpat vien – bez labas mākslas – ir grūti sajust. Es balsoju par to ar savu biļeti.IzstadeArī lai paskatītos uz šādiem mākslas darbiem. Nez – to rozā es ar varētu pats uztaisīt, bet to kas blakus – nez vai. Un ko Tu par to domā?

Padod ziņu saviem draugiem:
  • del.icio.us
  • Facebook
  • Google
  • draugiem.lv
  • TwitThis

0 komentāri


Comments are currently closed.