Day 4 – in-ten-city

Pat nezinu ko lai saka :) Patiešām tā intensitāte visiem notikumiem un sajūtām ir tāda, ka pavisam skaidri – daudz skaidrāk kā Rīgā – var saprast, ka laiks ir pats svarīgākais – ko Tu ar savu laiku dari – kam to velti un kā vēlies to pavadīt. Kā senāk vienā dziesmā dziedājā Bazs Lurmens – live in New York City once, but leave before it makes You hard. To man ir teikuši arī tie, kas šeit dzīvo. Un pats arī esmu sajutis to attieksmi – ko Tu meklē un smīniņsmaidiņš sejā :) Es zinu, ko es šeit meklēju – zināšanas un pieredzi – tas ir tieši tas, ko es šeit daru šo laiku. Daļa no pieredzes ir arī mazās atšķirības, kas šeit ir jāievēro, citādi – kāds to maigāk uztver, kāds vairāk sacepjas – attiecīgi tad arī nākas piedzīvot dažādas reakcijas par dažādām lietām. Vakar ar manu seno dienu draugu un skolas biedru Artūru Virtmani un dizaineri Pēteri Zilberu aizgājām uz itāļu restorānu vilidžā. Ir tā, ka latvieši kaut kādā ziņā šeit satiekas un iepazīstas, bet ir arī tā, ka latviskais ne vienmēr tur šo visu kopā – profesionālām darīšanām ir priekšroka, attiecīgi arī laiks, kas tiek pavadīts šeit – galvenokārt ir runa par paša interesēm. Artūrs dzīvo Ņujorkā jau 16 gadus, Pēteris ir sācis iepazīt apkārtni pavisam nesen. Tas, ko Artūrs šeit ir izdarījis agrāk – piemēram – kopā ar U2 radījis pēdējā laika Brodveja visvairāk aprunāto izrādi “Spiderman turn off the dark“. Savukārt Pēteris nupat veiksmīgi startējis Ņujorkas dizaina nedēļā ar savām slotām. Manuprāt – priekš pašapziņas ir pilnīgi pietiekami – mēs varam – par to nav šaubu. Cita lieta – kur un kā? Artūram būs izstāde rudenī Rīgā, tad arī varēs plašāk iepazīties ar viņa veikumu.

Nebijām sen tikušies, tāpēc bija patiešām patīkami saprast, ka katrs meklē un atrod savu ceļu pavisam veiksmīgi. Un par politiku starp citu – mēs neaizrunājāmies :) Jo bija visa kā cita daudz pa šiem gadiem sakrājies, ko parunāt.

Mazās atšķirības, kuras novēroju:

- itāļu restorānā atnes garenu picu – ne apaļu. Gan jau ka tā nav atšķirība tik liela – lai gan Rīgā pica galevenokārt ir apaļa. Garša bija debešķīga :) Pica

- restorānos un kafejnīcās Tev jautā – ūdens no krāna vai no pudeles – kad vēlies padzerties

- tie jocīgie amerikāņu podi- man tie nepatīk – lai gan šībrīža viesnīcā ir eiropeiskais

- bārā nopērkot dzērienu, nedrīksti ar glāzi atrasties uz soliņa pie bāra ieejas

- kāpjot iekšā taksī, nekad never tās durvis, kas ir pret braucamo daļu – par šo saņēmu uzbrēcienu jau pirmajā reizē, bet šoreiz vēl neesmu ar taksi braucis

- adreses sākumā raksta mājas nr, pēc tam ielu

- cenas ir uzrakstītas bez nodokļiem – iepērkoties jārēķinās ka gala summa mainīsies

- nekad nepadodies – tas ir tāds universāls padoms dzīvei. Es arī beidzot izcīnīju to, kas bija pasūtīts – room with a view :) Vispār šajā Hampton serviss ir līmenī, bet booking.com – lielais FUI.Hampton hotel view on ManhattanVēl vakar iepazinos ar ASKETIC dvēseles radinieku jeb soul brother Fikra Designs. Faktiski ja Miķelis Baštiks dzīvotu pusgadu Dubajā un pusgadu Ņujorkā, tad tas būtu tieši tā, tikai vārds tad viņam būtu Salem F. Al-Qassimi. Man patīk.

Vēl – vakar satiku Weber Shandwick darbiniekus un man par lielu pārsteigumu – cienījamas kundzītes savos gados 70 – kurām jau ir mazbērni – turpina art komunikāciju lauku uz pilnu klapi un mācās domāt pa jaunam. Tas bija WOW!

princess cakeVēl vakar iepazinos ar slaveno zviedru FIKA konceptu un nenormāli saldo kūku. Man pietika ar šo gabaliņu

Lūk! tas par vakardienu. Pēc pasēdēšanas ar Artūru un Pēteri iznāca tā, ka krustojumā, kurā šķīrāmies, katrs no mums aizgāja uz savu pusi – tā bija sajūta, ka NYC ir patiešām milzīga pilsēta, kur katram savs ceļš ejams.  Un gudri dara tas, kurš savu ceļu atrod pēc iespējas ātrāk.

P.S. kurš ir redzējis Ginta Grūbes filmu “1×1″?

Padod ziņu saviem draugiem:
  • del.icio.us
  • Facebook
  • Google
  • draugiem.lv
  • TwitThis

0 komentāri


  • pievieno savu komentāru

pievieno savu komentāru