Ceturtdienas vakars 47

Tas ir šodien. Saskaitīju numerāciju un iznāk, ka 47 dienas jau pagājušas Ķīnā. Daudz vai maz – grūti saprast. Bet patiesībā ir tā, esmu jau kaut kādā ziņā iejuties situācijā. Vakara pastaigas arī kļūst arvien īpatnējākas – līdz McDonalds un atpakaļ – tas bija piemēram šodien. Darba dienas viena no otras īpaši neatšķiras. Šodien un arī rīt, piemēram, iekš EXPO teritorijas ir Herbie Hancock koncerts. Labprāt aizietu, bet kaut kā dators neatlaiž. Vai būtu iestājusies atkarība? Nezinu, bet acis, rokas un pirkstus atraut no tā kļūst arvien grūtāk.Atkal jau jocīgās laika maiņas. Šovakar atkal bija vēss ārā. Vēl laikam nav pienācis laiks trakajam tropiskajam klimatam. Te vienreiz iedomājos par visām kataklizmām, kas notiek pasaulē – vulkāni, zemestrīces  - bet mans kolēģis mani mierina un saka, ka šeit ir īpaši laba tektoniskā zona, kurā nekas traks nemēdz notikt. Tas tā – paranoidālu domu pārņemts, kādreiz aizdomājos, kas notiek ja grūst 30 stāvu māja. Izdevība izglābties, šķiet, ir tuvu nullei.

Jautrība sit vilni tādā ziņā, ka katru dienu sastopamies ar ķīniešu kultūras īpatnībām. Mēs laikam varam būt diezgan laimīgi, ka esam atraduši cilvēkus, kas saprot mūs diezgan labi, bet ar visu to ik pa brīdim nākas sastapties ar situācijām, kas šķiet uzjautrinošas. Piemēram – katrs tirgotājs – vienalga vai viņš tirgo tēju, datorus vai jebko citu – pamanīsies Tev pārdot to, ko Tev nemaz nevajag. Pat pēc daudzkārtējas skaidrošanas. Ko lai dara – tāda mentalitāte. Pēc tai dzi nodarbības vismaz es sapratu, ka taktika ir pretinieka nokausēšana. Pašlaik uzrādam labus rezultātus un nepadodamies. Bet vēl cīņa nav galā.

Vakar pēcpusdienā atkal aizdevāmies uz EXPO – apskatīt kas un kā notiek. Vakardienas tēma bija Āzija un Austrumu valstis. Viens no pašbūvētajiem paviljoniem, kurā izdevās ātri nodibināt kontaktu – Kazakstāna vai Kazahija – kā bija pieņemts saukt šo valsti senāk. Protams, ka vieno krievu valoda, futbols, hokejs un vispār abpusēja interese – kazahi jau gaida mūsu paviljona atklāšanu – bija lasījuši Shanghai Time Out žurnālu. Pie kazahiem bija filma par Kazahiju 4D kinoteātrī nelielā, aukstuma istaba, interaktīva spēle – pasveicini Kazahiju, autentiskā mūzika – šajā sakarā iesaku grupu Nurtopi, kā arī suvenīru veikals un īsti kazahi, kas runā ķīniešu valodā. Lūk. Vēl dabūjā

Vēl biju Turkmēnijas, Vjetnamas, Dienvikorejas, Taizemes, Nepālas, Filipīnu, Sarkanā Krusta paviljonos. Taizeme uzrunāja – servisa izpratne lieliska, patiesi. Neko ļoti spilgtu neatceros no citiem. Varbūt vienīgi Dienvidkorejas touchcreen 12 m platumā un 2.7 augstumā. Noskatījos arī filmu, bet vēstījumu bija patiesi grūti saprast – ļoti specifiski.

Brauciens ar metro un taksometru un esam mājās. Vakara sesija pie datora un var doties pie miera. Uzlikām fonā ” Līdz pēdējam elpas vilcienam” ar Belmondo un miera vējos varējām pastrādāt. Viss beidzās ar to, ka gulēt aizgāju 4:00 AM. Bet ilgāk par 9:20 tā arī neizdevās nogulēt.

Mazās atšķirības:

  • McDonaldā līdz 10:00 rītā var dabūt olu burgeri un kafiju ar pienu par Ls 0.486 – imagine?
  • Mašīnu straume ielās naktī aprimst tikai nedaudz
  • Var naktī skaipā runāt ar otru pasaules malu, kur ir saule, jūra un vējš
Padod ziņu saviem draugiem:
  • del.icio.us
  • Facebook
  • Google
  • draugiem.lv
  • TwitThis

0 komentāri


  • pievieno savu komentāru

pievieno savu komentāru