Ceļošana PSRS un tagad

Kā jau katrā ceļojumā – un īpaši kopā ar pieredzējušiem jūrniekiem – neizbēgami ir visi iespējamie jūrnieku joki un stāsti. Stāsti, kas ir viens par otru neticamāki, tomēr reāli un īsti – tieši tā, kā dzīvē un jūrā ir gājis.

Nupat jau būs pagājušas divas nedēļas, kopš esam kopā un ceļā. Jāsaka godīgi – par spīti visāda veida teorijām, joprojām mūsu komandā valda lieliska un lietišķa atmosfērā, tāpat izskatās, ka neviens ne par ko īpaši neskumst un nekur neraujas – mēs esam uz viena viļņa :) Trīs stalti latvieši

Tā runājot par visādiem piedzīvojumiem uz jūras un uz zemes – es gan šajā vairāk klausos kā stāstu – likumsakarīgi, nonākam līdz tādai tēmai kā ceļošana padomju laikos. Ralfs ir bijis visādā ziņā veiksmīgs, jo jau 1975. gadā pamanījās nokļūt līdz Austrālijai – ar pirmo tūristu grupu no PSRS, kas jebkad apmeklējusi Austrāliju. Šajā sakarā no šodienas viedokļa liekas smieklīgi, bet tomēr tā ir bijis – neskaitāma dokumentu kārtošana gada garumā, lai saņemt vīzas, kā arī visāda veida apstrāde par to, kā jāuzvedas šāda ceļojuma laikā. Paša Ralfa vārdiem runājot: “ vairākkārt bijis jāiet uz partijas komiteju, kur stāstīts kā jāuzvedas – ieskaitot ieteikumus iegādāties melnu uzvalku un vienkāršu kaklasaiti.” Tajā laikā esot bijušas populāras kaklasaites ar mērkaķiem un palmām – nez kāpēc, tāpēc uz šādu atbildīgu pasākumu acīmredzot ir bijis jārāda PSRS pilsoņu vienkāršība – kā gan lai savādāk to iztulko.

Vispār ceļošana esot bijusi iespējama, taču tā esot bijusi ierobežota – mans tēvs, lai tiktu uz Poliju uz sacensībām, kārtoja atļaujas arīdzan vienu gadu. Viss process kopumā ietvēra – darba vietas partijas komitejas vērtējumu un ieteikumu, rajona partijas komitejas vērtējumu un ieteikumu, pilsētas partijas komitejas vērtējumu, kā arī veco komunistu komitejas vērtējumu un ieteikumu. Bez visa šī tāpat esot bijis jākārto visādas anketas – pa 6 eksemplāriem jāaizpilda un jāsūta uz dažādām iestādēm un jāgaida tas viss gada garumā. Turklāt esot bijis tāds noteikums – tikt uz kapitālistiskajām zemēm varēja tikai tad, kad esi bijis kādā socvalstī – jeb austrumu bloka valstī – Polijā, Čehijā, Austrumvācijā un līdzīgās valstīs. Ja Tev bija spēks un pacietība šo visu sagadīt, tad iespējams Tu varēji ceļot šur un tur – ja vien līdzekļi atļauj.

Man pašam tas priekšstats bija tāds vecos laikos, ka nemaz nekur tā vienkārši Tu nevarēji paceļot. Es padomju laikā biju Maskavā, Pēterburgā, Ukrainā – Slavskā un Ļvovā, kā arī Tallinā. Tas arī viss. Ja šodien nebūtu iespēju ceļot – nez kā es justos, man šķiet, ka slikti es justos.

Par ceļošanas ierobežojumiem vēlreiz atcerējos pagājušajā gadā, kad mūsu kolēģe Ķīnā mēģināja iegūt vīzu ceļojumam uz Latviju – nesekmīgi. Man šķiet, ka pat vairākas reizes. Es protams saprotu Ķīnas uztraukumu par iespēju, ka ja iedotu vīzas visiem ķīniešiem, kas gribētu – pieļauju, ka liela daļa tā arī aizbrauktu – uz neatgriešanos. Šajā sakarā nāk prātā kāds stāsts par BAS “Turība” studentiem, kas pazuduši pēc pirmās lekciju nedēļas un vairs nav bijuši atrodami. Vīza uz Latviju ir ieeja Eiropas Savienībā un pa lielam – pasaulē. Ķīnā viss eiropeiskais ir cieņā, tāpēc nav nekāds brīnums, ka tā notiek. Labi zināmo Eiropas valstu paviljoni Pasaules EXPO izstādē – Spānijas, Vācijas, Francijas, Itālijas, Šveices, Lielbritānijas, Somijas, Dānijas un citi – bija ārkārtīgi populāri – rindas pie tiem stiepās daudzu stundu garumā.

Grūti būtu šobrīd iedomāties, ka es nevarētu aizbraukt tur, kur vēlos. Pa lielam – viss ir tikai laika jautājums. Lielu daļu no savām interešu vietām jau esmu apskatījis, tomēr ir vēl šis un tas, ko vēlētos redzēt un piedzīvot. Un šis ceļojums iznāca pat tāds – kaut kādā ziņā neplānots – bet visādā ziņā lielisks.

Padod ziņu saviem draugiem:
  • del.icio.us
  • Facebook
  • Google
  • draugiem.lv
  • TwitThis

1 komentārs


  • Jāsaka tā, ka paldies Dievam ka esam tur ārā, brīvībā. ar brīvību protams arī ir jāmāk rīkoties:) bet esam. ceļojam! / lieliski stāsti!

pievieno savu komentāru