EXIT FESTIVAL 2010 apskats

Uzreiz brīdinu, ka esmu apskatījis tikai to, kas pašam interesēja visā festivālā. Un tās bija izjūtas, kādas iepriekš dzīve biju jutis reti un maz – jo padomju laikā tādu rokfestivālu nebija. Bija savādākas lietas. Bet nu ir iespēja apskatīt to, pēc kā sirds ilgojās jau sen. Un ilgi gaidītais sapnis piepildījās. Labi. Ar lieliskām emocijām un visu, kas tam pieder. The Chemical Brothers turpināt lasīt ‘EXIT FESTIVAL 2010 apskats’

LAIME

LAIME

Kas ir LAIME? Katrs ar to saprot kaut ko citu, taču nenoliedzami – katrs cilvēks grib būt laimīgs. Pa savam. Nav vienas tādas lielas LAIMES (bet varbūt ir), kurā visi būtu vienādi laimīgi. Varbūt tā ir kāda teritorija – lielāka vai mazāka, kur cilvēki ir laimīgi kopā esot? Varbūt tas ir laiks telpā, kurā ir iespējama visaptveroša laime? Varbūt vēl kas cits. Nezinu. Bet ir man ir tāda sajūta, ka tieši šobrīd, tieši šeit, tieši tagad es varu teikt – esmu LAIMĪGS! turpināt lasīt ‘LAIME’

Oh un ah 30

Jā, ir par ko elst un brīnīties. Par laiku, par sauli, par mainīgo temperatūru aiz loga. Par visu, kas notiek ar cilvēku – mani, un par darbiem, kas šodien mani kārtīgi nospieda pie zemes. Pat negaidīti. Un par to, ka šodien Ernests Gulbis spēja sagādāt ilgi gaidīto sensāciju, pārsteigumu, prieku par Latviju. Un pavisam drīz arī mēs šeit Šanhajā rādīsim, ka Latvija var. Tāpēc nekāda patosa – pašlaik tikai darbs. turpināt lasīt ‘Oh un ah 30′

Pilsētas ikdiena mūsu maršrutos

Yeah! Pilsētas pulss ir mani vienmēr nodarbinājis tādā ziņā, ka ir bijušas sajūtas par un ap pilsētu, kuras vienmēr esmu izdomājis pie sevis, bet nekur iepriekš nekad neesmu publiskojis savas domas. Šonedēļ savukārt notika tāds patīkams notikums, kas tādā kā nopietnākā līmenī dod manām sajūtām kontekstu un esmu gatavs ar tām dalīties.

turpināt lasīt ‘Pilsētas ikdiena mūsu maršrutos’

Klusums manā blogā? Not really

Es jau saprotu, ka grēkoju kaut kādā ziņā – gan pret sevi, gan pret savu lasītāju. Bet no otras puses ir arī tā, ka dzīves dinamika uzliek tādu spiedienu, ka dienas beigās – pārnākot no darba piemēram piektdien vakarpusē ap plkst. 22:00 ir sajūta, ka neko vairs negribas. Ir skaidrs, ka cilvēka ( un manām ) spējām ir kāda robeža. Un skaidrs ir arī tas, ka zināmu brīdi uz šo spēju robežas arī dzīvoju. turpināt lasīt ‘Klusums manā blogā? Not really’

Page 8 of 15« First...«678910»...Last »