Brīnišķīgais ceļojums

Ir noslēdzies. Esmu mājās, atpūties, priecīgs un klausos Amy Winehouse. Pašņukstu nedaudz par šo traģisko nāvi, taču saprotu, ka viss ir paša rokās. Tāpēc pieķēros šim ierakstam, lai pastāstītu, kā man gāja ceļojuma noslēdzošajā nedēļā, kura noslēdzās trešdienas pusnaktī Ventspils ostā. Pa fārvateri pret vēju
Motalā līdzīgi kā citās vietās par vienu no obligātiem apmeklējuma punktiem ir kļuvis kebabs. Ralfs tiktāl ir sapriecājies par kebabu, ka nopietni apsvērām plānu atvērt vienu kebabnīcu Ventspilī. Zinot Ventspils lielāko problēmu – kvalitatīvu ēdienu daudzveidības trūkumu, kā arī kopumā labu ēšanas vietu trūkumu – kebabs nenoliedzami būtu īstais risinājums šai Ventspils problēmai. Un lai labāk saprastu, kas ir kas – jau nez kuro reizi iegriežos pie libāņiem uz pusdienām. Šajā reizē atkal ir kāds pārsteigums un tā ir kola. Kasieris saka, ka nekādas starpības neesot ar tradicionālo CC izstrādājumu, taču mani intriģē gan dizains, gan arī garša – kura – varu saderēt uz jebko – atšķiras. Un tā arī ir :) Tas nav Fidela DNS, taču garša ir atšķirīga – ar kādu saldāku niansi apveltīta. CUBA colaTā nu kārtējo reizi piedzīvoju interesantu inovāciju un šoreiz – nezinu kāpēc – nosēžu kebabā teju 2 stundas. Un labi, ka tā. Jo manas sesijas noslēgumā iepazīstos nedaudz ar īpašnieku un izņēmuma kārtā man tiek piedāvāts chai – ēdienkartē tas nav! Esmu patiesi gandarīts un šķiet, ka arī īpašnieks. Pārmijam pāris vārdus par to, kas un kā un es dodos tālāk savās gaitās. Uz jahtu.

Mūsu plāns ir skaidrs – nedēļas laikā mums ir jābūt LV. Tāpēc turpmākās dienas slūžās ir tāds kā rutīnas darbiņš, kas jāpaveic. Jāsaka, ka slūžas jau šķiet tik ierastas, ka zināma daļa romantikas ir izgaisusi. Laiks ir labs, steigas nav – pensionāru režīmā kustamies uz priekšu un piedzīvojam brīnišķīgu vasaru. Pa ceļam nākas konstatēt, ka zviedri ir tādi paši cilvēki kā mēs – ar savām vājībām, kompleksiem un mānijām. Ideālā Zviedrija izčākst un paliek vien tas, kas Tu pats esi un ko vari un ko Tu šeit dari. Mums par šo tēmu domstarpību nav, tāpēc droši smejot dodamies tālāk. Cita starpā arī apskatam Ralfaprāt ideālu māju upes krastā. Gan jau ka pats arī no tādas neatteiktos, bet nav ko ar pirkstiem mākoņos bakstīt – ēdam sīriešu un lībiešu gatavotu kebabu un pārpspriežam kārtējos jūrnieku piedzīvojumus. Ralfs pie savas sapņu mājasViena lieta, kas man šķita simpātiska un kuru novēroju daudzviet gar kanāla krastiem – praktiski visi augļu koki ir brīvi pieejami ikvienam – arī tie, kas šķietami atrodas privāta dārza teritorijā. To kārtējo reizi novēroju, kad vienā piemājas privātdārzā bez jebkādām aizturēm viesojas vienkārši garāmgājēji un ēd ķiršus pa tiešo no koka. Es tai laikā nodarbojos ar dīzeļdegvielas sagādi un noslēdzošajā gājienā arī paviesojos šajā dārzā un nedaudz pamielojos ar ķiršiem. Ļoti saldi nav, bet ēst var. Dažus uzgraužu un dodos savās gaitās atkal. Ķirši dārzā pieejami katramŠoku izraisīja pagājušās nedēļas nogales traģiskie notikumi – Norvēģija un Amy Winehouse aiziešana. Iestājās zināms šoks un apjukums. Piezvanīju saviem norvēģu draugiem un pārliecinājos, ka viņiem viss kārtībā, tomēr šoks balsī ir jūtams. Amy Winehouse aiziešana bija cita veida šoks – varbūt vairāk skumja par cīņu, kas tika zaudēta. Nez vai nākotnē jebkas mainīsies popmūzikas jomā un dzīvesveidā :) Mani tas nekādā ziņā nepārsteidz. Zviedru avīzes nākamajā dienā pēc Norvēģijas traģēdijas par to tik vien rakstīja.Zviedru avīzes par Norvēģijas traģēdijuMēs turpinam. Un tā pamazām vien esam kanāla sākumpunktā – Mem slūžās, kas savieno kanālu ar slūžām. Te arī viena bilde ar to, kā tās slūžas reāli izskatās, kad tur ir iekšā laivas, kuras gaidu slūžu piepildīšanos un atvēršanos otrā galā. Šajā konkrētajā bildē redzamās laivas aizkavējās slūžās uz gandrīz visu dienu, jo priekšā esošais dzelzceļa tilts nebija paceļams dēļ dzelzceļa komunikācijas sistēmas bojājumiem. Tie tika novērsti dienas laikā un pēc tam atkal turpinājām ceļu. Jahtas slūžāsSoli pa solim un jau atkal esam šērās agri no rīta un dodamies uz Gotlandi. Un šajā reizē nemaz viss nav tik viegli un romantiski, jo vējš ir tieši sejā un dabonam izbaudīt gan kreicēšanas jaukumus, gan kompasa deviācijas piedāvājumu – kas nozīmē, ka kompass novirzās no sava parastā režīma un pēc būtības nerāda pareizo virzienu. Tas mani pat spēj zināmā veidā nokaitināt. Vienu brīdi jūras vidū jūtu, ka gandrīz mīņājamies uz vietas. Viļņi un vējš ir sejā, tāpēc iešana uz priekšu ir daudzkārt lēnāka nekā parasti. Ar kompasa jokiem zaudējam īsto virzienu ik pa brīdim, tāpat arī mainīgais vējš parāda sevi no labākās puses un mēs patiešām praktiski netuvojamies Färosund ostai, kurā esam ieplānojuši apstāties. Akkk. Kādas pāris reizes uznāk dusmas un apjausma, ka jāsaņemas un pacietīgi jāspēlē pretī vējam. Atcerējos, ka senos laikos tos burātājus, kas gāja pret vēju sadedzināja uz sārta – nomierinājos. Mūsu balva – ciets miegs un atpūta pēc 27 stundām pretvēja ceļā. Tas patiešām pamatīgi izvārdzināja.

Bet bija arī cita balva – fantastisks skats pie Gotlandes un Färo salas šauruma, uz kuru stūrējām. Savā dzīvē neko tādu iepriekš nebiju redzējis. Tas skats bija patiesi maģisks. Ja vēl ņem vērā, ka iepriekšējās 9 stundas es pacietīgi nosēdēju pie stūres – cieši turoties stūrē un skatoties nepārtraukti kompasā – krēslā, tumsā un saullēktā – šī patiešām bija lieliska dāvana mums ienākot šaurumā. Saullēkts pie Färosund šaurumaTas viss tik ļoti pacilāja un aizkustināja, ka ceļš līdz ostai vairs nešķita nekas īpašs. Un pēc tam sekojošais miegs – kā punkts uz i. Aizmigu mirklī un neko nedomāju – tik noguris es biju. Izgulējos patiešām labi – atgriezāmies realitātē. Laiks bija jauks, taču vējš bija mainīgs. Ierastā sadzīve turpinājās – sarunas, jūrnieku piedzīvojumi un laiska laika pavadīšana – tajā skaitā sildīšanās saulrietā uz pie sasilušās saunas sienas – tā ir tumša un saulē uzsildās, vakarpusē sniedzot zināmu komfortu – ja tai sienai piekļaujies. Tā nu sarunās par dzīvē pieredzēto laiski zvilnam pie sienas un runājamies. Es un Ralfs pie siltās saunas sienasKapteiņiem galvenā sarunu tēma bija vēja virziens. Es biju sameklējis dažādus online resursus, lai saprastu kāds vējš pūtīs, lai mēs spētu labāk ieplānot iziešanu no ostas un varētu prognozēt ierašanos Venstpilī. Prognozes minimāli atšķīrās, tāpēc 27. jūlijā agri no rīta 5 pēc Zviedrijas laika devāmies ceļā. Un te mūs pārsteidza lielākais jūrnieku bieds – migla. Šoreiz izbaudīju zināmu adrenalīna devu, kā arī dzīves un nāves sajūtu. Jo tuvojoties kuģu ceļam pēkšņi izdzirdam taures skaņu tālumā – lielais kuģis iet pa ceļu un brīdina. Tikai mēs pilnīgi neko neredzam. Tā nu situācija prasa operatīvi apgūt radara iespējas, ko arī veikli izdaru un pēc brīža jau spēju orientēties maršrutos un apkārt esošo kuģu kursos un ātrumos. Biju iedomājies, ka radars visu rādīs daudz reālāk – taču viss ir pietiekami abstrakti. Bet vismaz var saprast to, kas notiek. Migla diezgan ilgi neklīst, bet saskaņā ar vienu no prognozēm pēcpusdienā no tās nav vēsts, ir skaidri redzams horizonts un droši ejam tālāk. Sāk pūst arī ceļavējš, mūsu izvēlētais kurss izrādās ļoti labs un pareizs, kā rezultātā esam diezgan tālu pavirzījušies uz priekšu. Vējš pieņemas spēkā un visu dienu kārtīgi noburājam ar maksimāli iespējamo ātrumu, kas ir 6-7 mezgli stundā. Salīdzinot ar auto, moto vai avio nav pārāk ātri, bet vējš pūš labi un patiesi īstā burāšanas sajūta – arī saule uzspīd un tādējādi esam pavisam priecīgi, ka izdevies pareizi izvēlēties kursu. Kaķis burāŠīs dienas laikā arī runājamies par visādām lietām un daudz ko es uzzinu pirmo reizi. Gan par PSRS armijas īpatnībām, gan par to, ka mans tēvs ir divkārtējs PSRS sporta meistars – vindsērfingā un akadēmiskajā airēšanā. Gan arī to, ka tēvam vislabāk burāšanā patīk regulēt buras. Nepaiet arī ilgs laiks, kad tēvs to patiešām lieliski nodemonstrē. Esot pareizajā kursā, tēvs ļoti ilgi vēro buras – burtiski neatrauj acis. Tad kādas 5 minūtes nodarbojas ar buru regulēšanu. Un patiešām uzreiz redzams rezultāts – ātrums pieaug par aptuveni 20 procentiem. Un tad kad tēvs pats sēžas pie stūres, jahtas gaita izlīdzinās un tā burtiski slīd pār viļņojošo jūru. Viļņi nav lieli – no spēka 1.5 m. Bet tēvs nodemonstrē patiešām satriecošu burāšanas meistarību. Iepriekš viņš jau bija atklājis savu pieeju burāšanas taktikai – līdzīgi kā sacensībās – atrast pareizo un īsāko ceļu uz mērķi. Tas patiešām palīdz mums tikt uz priekšu ļoti labi. Es kārtējo reizi novērtēju tēva pieredzi un izjūtu, kas vajadzīga, lai burātu un gūtu no tā prieku un labsajūtu. Ne velti tēvs ir guvis panākumus dažādos sportos – no burāšanas līdz slēpošanai. Un viņš arī atklāj panākumu noslēpumu – viņam vienmēr ir gribējies būt priekšā citiem :) Par šo lielisko dienu mums atkal viena pastkarte no Odina.Saulriets VentspilīUhh. 18 stundas ir apkārt un esam ieburājuši Ventspils ostā. Visapkārt viss kluss un tumšs – ceļš uz jahtu ostu jāizgaismo ar lukturi – var just, ka jahtu burātāji šeit nav cieņā. Pēc Zviedrijā pieredzētā servisa, pilsētā ar rītdienu vai rītdienas pilsētā – neatceros vairs, kāds tas sauklis īsti bija – veids, kā Ventspilī būvē Latvijas labo vārdu burātājiem – no kuriem lielākā daļa, kuri šeit iegriežas – ir ārzemnieki, drīzāk atgādina ekskursiju pagātnē – par to cik skumji šeit ir bijis padomju laikos. Varbūt tas ir tāds it kā atraktīvs, no Liepājas Karostas palienēts koncepts? :D Te arī fakti – kādas izskatās dušas jahtu piestātnē, kur burātājiem nomazgāties pēc tālā ceļa. Kā teica Ralfs – pēc šādas dušas apmeklējuma gribas rokas nodezinficēt – drošības labad. Duša Ventspils jahtu ostāMazgājoties jau nu nevajadzētu lūrēt griestos, taču neviļus acis pašas mēģina sameklēt kādu gaišāku vietu šajā – es pat nezinu kā lai no to nosauc – un redz ko tā acs ierauga. Griesti dušas telpā Ventpils jahtu ostā

Lai komplekts būtu pilnīgs, ieeja dušas telpā ir klasisks padomju hīts – flīzes nokrāsotas ar BRŪNO grīdas krāsu. Nemeklēju apkārtnē, bet nebūtu izbrīnīts, ja apkārtnē zāle arīdzan būtu nokrāsota ar zaļu krāsu :D Gluži kā padomju laikos – gaidot svarīgas priekšniecības vizīti :) Brūnais ir cieņā

Un vēl kā punkts uz i – visādi brīnumaini paziņojumi modificētā angļu valodā. Sabiedriskā transporta saraksts tikai latviešu valodā – laikam vadība domā, ka viesi nevēlas izmest līkumu pa pilsētu – apskatīt slaveno rītdienas bruģi un citus artefaktus :) Nav arī paskaidrots, kur atrodas transporta pietura. Pat mazākajās ostās Zviedrijā konstatēju, ka informācija ir vismaz 5-8 valodās – tajā skaitā latviešu, lietuviešu, igauņu un skandināvu valstu valodās. Lūk tādas mazās atšķirības :)

Angļu valodas brīnumiNez kāpēc prātā nāk tas teiciens – ar vārdiem Rīgā, ar darbiem aizkrāsnē. Arī atceroties nesenos jokus ar kļūdu meklēšanu vēstulēs, šis šķiet kā cits latviešu teiciena cienīgs piemērs – savā acī baļķi neredz :D Varbūt jāziedo kādas stundas angļu valodas tulka pakalpojumiem? Nav jau it kā nekas īpašs – empātija man nav sveša. Pēc Zviedrijā pieredzētā diemžēl ir jāsecina, ka šādā veidā labais valsts un pilsētas tēls tiek ilgstoši un mērķtiecīgi grauts. It kā jau nekas, bet mūsu valsts viesiem rūgtumiņš paliek. Vai to mēs gribam? Es nē.

BrīnumiKo mēs paši? Mēs kārtīgi izgulējāmies, pamodāmies un laiski kārtojot laivu, gaidījām transportu, lai dotos tālāk uz mājām. Ir pagājis mēnesis un es esmu patiešām izcili izvēdinājis galvu – tā, ka varu ķerties klāt jauniem izaicinājumiem. Esmu kļuvis par mēnesi vecāks, esmu pieredzējis jaunas lietas, esmu atkārtojis svarīgas zināšanas, kas nepieciešamas ikdienas dzīvē – jūra daudz ko iemāca īsā laikā un pavisam konkrēti – bez kompromisiem. Vai nu Tu mācies vai nē – jūrā kļūdīties vari tikai vienreiz.Te nu mēs esam - priecīgi pēc ceļojuma, par mēnesi vecākiAtvainojos, ka ātrāk nerakstīju – nogurums nebija pārgājis. Tagad esmu izgulējies un esmu gatavs turpināt komunicēt par visu, ko vien vēlos.

Starp citu – pirms 3 dienām manam blogam palika 2 gadi. Apsveicu pats sevi :)

p.s.  vēl biju smaidīgs tajā brīdī, kad jau LV esot atšķīru jauno Rīgas Laiku – izrādās, tie šķūņi, kurus atradu Färo salā, ir izpelnījušies ievērību arī žurnālā pa visu atvērumu. Tā vieta, kur tie šķūņi atradās – patiešām jauka vieta un patiešām skaisti šķūņi.Šķūņi Färo salāPar Ingmaru Bergmanu šo to jutu – esot uz vietas salā. Izrādījās, ka esmu bijis ļoti tuvu tam visam – pašā epicentrā.

Padod ziņu saviem draugiem:
  • del.icio.us
  • Facebook
  • Google
  • draugiem.lv
  • TwitThis

8 komentāri


pievieno savu komentāru