Beznosacījuma mīlestība

Paldies tiem maniem sekotājiem tviterī, kuri gribēja, lai uzblogoju par šo tēmu. Jo patiesībā – man pašam arī gribējās uzblogot par šo tēmu ļoti sen. Tik sen – pirms vēl blogi bija izdomāti un pirms vēl internets bija radīts. Un pirms vēl es nonācu saskarē ar datoru pirmo reizi savā dzīvē tieši 1997. gada 19. maijā – kopš šīs dienas es strādāju ar datoru un manas rakstītprasmes digitāli ir stipri pilnveidojušās, toties konstatēju, ka pildspalvu atrast savā mājās kļūst arvien grūtāk. Nu tad lai iet skuķu tēma – jo kebabu jaunumus es jau aprakstīju :) Te es jūtu, ka sāku kopēt Ediju Majoru, tāpēc turpmāk mēģināšu kopt pats savus vārdus skaistā rindā un dziļā domā. Doma, no kuras man bail, bet kura mani iedvesmo. Joprojām. Un ir darījusi to kopš neatminamiem laikiem.

Tas stāsts tika apzināts tā pa īstam vienā marta pēcpusdienā Oslo, kur biju ieradies intervēt snovborda leģendu Terje Haakonsen. Pēc intervijas sēdējām Terje maiznīcas terasē – bija silts un saulains laiks un kluss visnotaļ ( ārpus centra) un man aģents  Norvēģijā Morten Nymoen (viņš arī tacky.no snovborda redaktors) uzvedināja mani uz sarunu par snovbordu. Es pats biju tikai intuitīvi jutis līdz šim mirklim, ka snovbords man vienkārši patīk dēļ veida, kā es varu braukt ar dēli pa kalnu lejā. Un šajā sarunā, dzerot organisko kakao klusā Oslo piepilsētā, pēc labi pavadītas dienas, sarunas ievirzījās tādā domu virpulī, ka aizrunājāmies par motivāciju snovbordā un dzīvē – kāpēc ir jādara tās lietas, kas patīk, kāpēc nevajag darīt to, kas nepatīk. Un pēkšņi vienā brīdī mēs šajā sarunā konstatējām, ka, iespējams, vissvarīgākā motivācija, kas ļauj radīt un piedzīvot nebijušas sajūtas, ir beznosacījuma mīlestība. Tā ir svarīga jebkurā lietā, ko dari. Vismaz tā es to sapratu. Sarunājoties atcerējos, kā es biju sācis nodarboties ar snovbordu, kā ar saplēstiem džinsiem, izmirkušiem līdz bezgalībai, stundām ilgi vārtījos sniegā, lai nonāktu no iedomātā punkta A uz iedomāto punktu B Gaiziņa Rietumu nogāzē un ķēru sniega sajūtu katru brīvu brīdi – no saullēkta līdz rietam. Dēļ tā, ka man ļoti patika tas, ko darīju, kā es pavadīju laiku, kā es guvu jaunus iespaidus un kā es augu ne pa dienām, bet pa stundām šajā tēmā pats priekš sevis – es progresēju braukšanā un man tas iepatikās arvien vairāk. Es sāku mīlēt braukšanu ar sniegadēli, neko par to neprasot nevienam, bez īpašiem plāniem vai aprēķiniem. Bez nosacījumiem.

Katram no mana bloga lasītājiem noteikti ir kāda tēma, ko viņš/viņa mīl tieši tā – neko neprasot, bet vienkārši to lietu darot. Jo tas vienkārši patīk un viss. Un šeit es tā kā gribētu pāriet uz tēmu, ko ne reizi neesmu savā dzīvē publiski apspriedis, bet kura kā reiz ir tā saucamā skuķu tēma – kā Dace Grimze to nosauca un tā ir tā beznosacījumu mīlestība, bet nevis uz lietām un hobijiem, bet cilvēkiem. Tā mīlestība, kas dzimst, aug, nobriest, apnīk un nomirst divu cilvēku starpā (statistiski Rīgā 85% ģimeņu ir šķirtas – Roberts Ķīlis, žurnāls “Klubs” pirms kādiem pāris gadiem). Mīlestība, kuru saucam par attiecībām starp diviem cilvēkiem (un šeit un tagad konkrēti šo rakstot, es sāku baidīties nekļūt banāls, jo šo tēmu man šķiet mūžīgi ir gatavi apviļāt visi, kam nav slinkums). Tā ir tā tēma, ko esmu izbaudījis uz savas ādas un sapratis, ka es laikam piedzīvoju šo beznosacījumu mīlestību pats.

Kā es to saprotu? Es domāju un jūtu, ka divu cilvēku attiecības ļoti būtisks faktors ir spēja pieņemt otru tādu, kāds tas ir. Un man šķiet, ka esmu šo spēju iemantojis (ordenītis pašam sev). Bet bieži esmu sastapies ar situāciju, kad partneris nav īsti apmierināts ar mani, jo es neatbilstu priekšstatiem par nosacīto ideālu, kādu partneris savā galvā ir izkalis un mēģina mani izdreijāt pēc saviem priekšstatiem par to, kādam man būtu jābūt, lai es iederētos rāmjos vai priekšstatos vai stereotipos – sauc kā gribi. Es gurstu no tā, jo pats kaut kā vienmēr (un joprojām) esmu domājis, ka cilvēki ir kopā dēļ tā, ka viņi patīk viens otram tādi, kādi viņi ir (brīdinu – esmu ideālists), nevis tāpēc, ka – kādam ir lielāka māja, vairāk naudas vai lielākas krūtis. Man joprojām šķiet, ka spēja pieņemt otru tādu, kāds tas ir, bez iebildumiem par nepareiza garuma matiem, kurpēm ( ja Tu tādas vilksi, tad es ar Tevi ārā neiešu), paradumiem (izmētāt drēbes, kur pagadās) ir liela cieņa pret otru cilvēku un tas ceļ attiecības citā līmenī.  Pāri ikdiena un pāri lietām, kas tā pa lielam nav maināmas pēkšņi. Ieradumi ir izveidojušies un tos mainīt ir praktiski neiespējami. Jo savādāk šķiet, ka Tu tiecies ar kaut ko pa vidu starp mammu, klases audzinātāju un biļešu kontrolieri. Tā padomājot – kļūst neomulīgi. Un mīļi nepavisam tas nav.

Te es atceros bērnību, kad mamma vēlējās no manis iztaisīt (nez vai tas bija Bendžamina Spoka iespaidā – neesmu mēģinājis noskaidrot) matemātiķi (konkursa kārtībā sāku no 4. klases mācīties Rīgas 1. ģimnāzijā) un peldētāju ( peldu slikti, matemātika aizrauj ļoti primitīvā līmenī). Un tagad, kad savelku paralēles savā dzīvē par piedzīvoto (varbūt te Freida vectēvam ir kāds sakāmais), saprotu, kā veidojusies mana izjūta un kā esmu nonācis līdz tam, ka mīlestību nevar uzspiest, ka to nevar paģērēt un tai nav jānāk caur mocībām (tādā veidā tā nenāks – vismaz manā dzīvē tā nav). Tai ir jānāk “no iekšām”, bez ierobežojuma, ar vēlmi, ar interesi, ar aizrautību, ar spēju pieņemt un spēju mīlēt otru bez ierobežojumiem un prasībām (pārāk patētiski, ja ? es jau brīdināju – esmu ideālists). Pie manis tā nāk ar patiesu interesi par otru cilvēku un bez pretenzijām – lai vai tur būtu kas. Protams, ka savs viedoklis man ir par lietām, bet es necenšos to uzspiest. Pieņemu, ka tā ir labāka ilgtermiņa stratēģija. Galu galā – šajā tēmā recepšu nav :) Ir tikai situācija un Tavas izvēles, balstītas uz sajūtu. Un vēl ir kaudzēm citātu – sākot no “Tas, kas mūs nesalauž, padara stiprākus” līdz “Mūžu dzīvo, mūžu mācies”, pa vidu spēcināts ar “Laimi ieplānot nevar” (© Ansis Egle, 2005). Ir jāatrod tas savs īpašais, kas Tev patīk. Un tas jāļauj atrast katram. Tā var tā mīlestība atnākt, reizēm pat negaidīti. Reizēm pat pēc daudziem gadiem.

Te es atcerējos vienu senāku domu, kura mani apskaidroja burtiski pirms pāris nedēļām – ja Tu ejot uz restorānu domā, vai pietiks naudas, labāk neej uz to restorānu. Un man šķiet ar to mīlestību ir līdzīgi – ja Tu šaubies kaut vienā niansē, tad labāk netērē velti savu un cita cilvēka laiku, bet ej tālāk un meklē savu. Īsto.

Receptes un top 10 rakstu par līdzīgo tēmu šeit nebūs. Jo tas vienkārši nestrādā. Lai sasniegtu jebkādus panākumus, kaut vai vismazākos, pašam ir par to jāmaksā – ar laiku, ar enerģiju, ar mērķtiecību – reizēm arī ar asinīm un negulētām naktīm.  Un tagad, cienījamais lasītāj – izaicini mani, komentējot. Man šī tēma ir ļoti aktuāla. Labprāt padiskutēšu.

Padod ziņu saviem draugiem:
  • del.icio.us
  • Facebook
  • Google
  • draugiem.lv
  • TwitThis

27 komentāri


  • Teikumi pārāk gari.. Neko jaunu arī nepateici, vien par to, ka biji iecerēts kā matemātiķis-peldētājs.

  • Pazīstamas pārdomas :) Pamazām sliecos domāt, ka “īsta mīlestība” vienmēr ir beznosacījuma, viss pārējais – vairāk vai mazāk personīgais egoisms, viedi sevis meklējumi, tāds “kā man labāk iekārtoties” funktieris etc. Jo, ja patiesi mīli, nevajadzētu rasties pārdomām par tēmu “kas man no tā tiek pretī”. Bet tas ir sasodīti grūti… Reizēm taču gadās, ka “mīlēt” nozīmē piedot, atlaist, iztālēm noraudzīties un vienkārši domāt labu…

    Interesanti, ka rakstu sāki ar atmiņām par Tavas mammas sparīgajiem centieniem, jo tieši vecāku mīlestība bija tas, par ko iedomājos, izlasot tēmas pieteikumu. Klusiņām domāju “Dod, Dies’, ka tad, kad audzināšu savējos, es jau būtu gana dzīvesgudra, lai neplivinātu manipulatīvu mātes mīlestības karodziņu” :)

  • Man patika! Skuureeju pari rindam ar aizrautibu un smaidu! Key words – gribaaas MIILUMU! Nu ja ! Tas ir tas Human basic bound! Laikam nevaresu izaicinat, jo esmu uz viena vilna, vienas frekvences saja zinaa… (tas ir – teorijaaa, praksi – laikam vel nevelos cilaat …. )

  • interesting topic, Ansi, and well written, i DO like the long sentences + have been thinking of stuff like this sometimes too : )

  • labi pateikts, piekrītu visam :)

  • Jā. un tad es satieku to vīrieti, man viss patīk – parūpēties, zeķes izgludināt, aliņu no rīta padot utt. Ar prieku!
    Un tad viņam apnīk, neesot vairs interesanti, nav tā asuma, zudis noslēpums. Viņš aiziet un es savu mīlestību paliku viena. Un tā sāpīgi.
    Tapēc ir bailes izrādīt to beznosacījuma mīlestību, jo tās ir beigas (varbūt tikai sākuma beigas, nezinu). Ko es gribēju teikt? To, ka daudzām sievietēm ir nepatīkama pieredze ar to lielo mīlu – bail atdot sevi visu. Samācās no žurnāliem, ka jābūt noslēpumainai, nepieejamai un vienmēr iekārojamai. Pat kada tante teica, ka vīrietim jāmīl mazliet vairāk.
    Lai veicas!

    • samācās no žurnāliem> Tieši tā. Bailes būt pašai. Bailes. Vieglākās pretestības ceļš :) Man būtu grūti iedomāties, kā kaut kāds žurnāls varētu man pateikt priekšā to, kā jādzīvo un kā jāuzvedas :)

  • “ja Tu šaubies kaut vienā niansē, tad labāk netērē velti savu un cita cilvēka laiku, bet ej tālāk un meklē savu. Īsto.”
    Šis ieteikums ir tiešām tas, kas būtu jāievero mūsdienu sabiedrībai… Problēma, ka meklējamies visur apkārt, “salipinamies” uz kādu brīsniņu ar tik daudzām neīstajam pusītēm un savācam negatīvo pieredzi, kuras rezultātā neviens vairs neliekas ideāls…. Bet, ja mēs pacietīgi, nesmērējoties un neaiztiekot tās pusītes, kas nav mums paredzētas, gaidītu to ideālo, to vienīgo un to vislabāko, kas paredzēts mums…. TAD viss būtu o.k. un 7tajās debesīs mums ir atvērtas durvis uz nebeidzamo mīlestības pasaku……

  • Es tevi mīlu pat tad, kad rājos un uz tevi dusmojos. Es esmu nejauka, jo redzu tevī potences, kuras tu nepiepildi, jo esi tikai mazliet par slinku. Tu esi brīnišķīgs un talantīgs, tikai….Es dusmojos jo tu nesaproti, ka dusmošanās “manā gadījumā” nozīmē mīlēšanu.
    Vai šis ir beznosacījuma?
    Un galu galā,par ko jūs, par patikšanu, gribēšanu vai mīlēšanu?

    • Bravo, beidzot kaads (kaada;) par lietu! Ansim tads lamatiigs rakstinjsh sanaacis, viegli iekrist. Viss sajaukts kopaa, ka nevar iisti saprast, par ko te iisti runaa? It kaa virsrakstaa par miilestiibu, a sanaak,- par modernaa cilveeka (vai labaak butu teikt, modernaa Viiriesha??) dziives priecinjiem un apgrutinaajumiem…

      Ja par miilestiibu, tad miilestiiba parveido un transformee. Tas notiek automaatiski. Tas arii ir taas sveetums un briinums – cilveeki kljuust vairaak nekaa vinji ir, nekaa vinji var buut pashi par sevi.
      Ne visi tam ir gatavi, jo tas prasa – daudz… tas nav un nevar buut vienmeer ‘milji un jauki’. Izaugsme nekad nav viegla, savadaak vinja vienkaarshi nenotiek.

      Un par ‘beznosaciijumu’ shai gadijumaa – nosaciijumi ir tikai un vieniigi tie ko mees uzstaadam pashi sev! Taadelj ‘beznosaciibu’ nevar pieprasiit no cita, bet ruupiigi jaatista un jakopj sevii…
      Taa luk :)

      Ar to beigsim sho spredikji :) jaasaak ierullet Pirmdienaa!

  • *Veel pie citaatiem “Es esmu kalna galaa, Fuck You I won’t do what you tell me” (© Ansis Egle, 2010)

    Ansi, es Tev ieteiktu turpinaat savu miilas staastu ar Sniegadeeli!… Muuzhiigi muuzhos, bez nosaciijumiem, pilniigaa saprashanaa un mieraa!… NNEKAADAA GADIIJUMAA nemaini to pret dziivajaam buutneem (’partneriem’) ar tik daudzaam nepilniibaam un prasiibaam, jo tie vienmeer Tevi pievils!… Labaak pat nemeeginaat! Tici man!

    Miiljumu & jaukumu visiem!! :)

  • Es neskatos uz to visu kā uz beznosacījuma mīlestību. Patiesībā arī snowboards nav beznosacījuma mīlestība – tu jau iemācies ar to sadzīvot, piemēroties un augt kopā tālāk. No slapjiem džinsiem, pārkāp uz snow biksēm, iemācies nekrist un baudīt to visu pasākumu vairāk.
    Attiecības es uztveru līdzīgi, tikai šeit ir divi mainīgi elementi (abas iesaistītās puses). Attiecību māksla ir augt un mainīties kopā. Tā ir tāda spēle, kur vai nu otrs pieņem kādu tavu lietu, netikumu, vai arī tu pats mainies, jo tas izrādās tā vērts. Ja ir lieta, kur Tu neesi gatavs mainīties un otrs nav gatavs to pieņemt, nu tad nekā.
    Ir cilvēki, kuriem arī snovbords liekas huinja, jo ir pavadītas vairākas dienas slapjiem džinsiem un nav izdevies saprast, kur tur tas kaifs – viņi nav gatavi mainīties līdzi. Vēl trakāk, ir cilvēki, kam tas [slapjas bikses] pat besī, bet viņi turpina braukt, jo tas izrādās ir stilīgi. Līdzīgi kā ar sabiedrības stereotipiem par kaut kādiem “pareizajiem” attiecību modeļiem vai perfektiem cilvēkiem no csi maiami. Cilvēki tos kopē, jo liekas, ka tā vajag, tas ir stilīgi.
    Ja pasaulē paliktu tikai viens nepazīstams pāris, viņi vienkārši iemācītos viens otru mīlēt. Līdzīgi kā būt vienam pašam gadiem ilgi kaut kādā sniegainā vietā ar mistisku uzparikti – sniegadēli. Tu atkod kā ar to braukt un noķert baudu.
    Par laimi, mums ir mazliet plašāka izvēle nekā viens cilvēks un ir iespējams atrast kādu, kas liktos pietiekami labs.
    No otras puses, meklēt to vienīgo, perfekto arī var būt par kreņķīgu – dēļa sajūta, kā ar sniegadēli, silts kā sērfojot okeānā, tusiņš kā ar veikbordu, brīvība kā ar pūķi. Viss vienā. Izklausās pēc mārketinga un patiesībā arī ir tas, ko rāda filmās – bagāts, inteliģents pusmūža vīrs, kas saprot mākslu, ir ar lielisku humora izjūtu, novērtē vīnu, nodarbojas ar ekstrēmajiem sportiem.
    Patiesība, protams, beigās ir kaut kur pa vidu – nav attiecības, kurās vajag “palīst zem tupeles” un zaudēt savu personību un nav attiecības, kurās viss ir perfekti un nebūs kreņķu.

  • Ta medz gadities ka sievietes lielakais noslepums, ir vinas garlaiciba. No savas pieredzes, man liekas “beznosacijumu milestiba” ir pati skaistaka, un spilgtaka, bet ta ir ideala tikai dazas dienas…

    http://www.vimeo.com/3050601

  • Starp citu, vel pa teemu! Avoti zinjo, ka izdevnieciiba Zvaigznee dabuunama M. Skota Peka grāmatā “Nepazīstamais Ceļš”, vai “The Road Less Travelled” latviski. Taa nav nekaada self-help draza, bet burviigs resurss par miilestiibas teemu – par attieciibaam ar sevi, ar citiem, un ar Dievu. Iesaku visiem kas intereseejas!

  • Oi, Asni Asni, čau vispirms! Jautājums – kā ar beznosacījuma mīlestību, kas ir, pastāv, turpinās, bet ir nepiepildāma? Tas ir tas traģiskais, ko dzīve mums var dot – NEREALIZĒJAMA beznosacījuma mīlestība. Un dzīvē mēdz būt daudz skaudrāk nekā “Casablanka” beigu ainā. Diemžēl-:)

  • Pieņemt beznosacījumu, nu nav nekā vienkāršāka… Taču, to sniegt, dot pašam un pieņemt cilvēku tādu, kāds viņš ir, ar visu kā ir, ar visām savām sāpēm, kuras rodas no tā, kā šķiet – man dara pāri. Fiziskaā izpratnē ir jāpaiet ļoti ilgam laikam un … paša personības briedumam. Un tad vienā brīdī saproti – esmu gatavs, pieņemt otru cilvēku, lai kāds viņš ir, lai ko viņš dara, lai kas notiek… Tācu – nez kāpēc, kad esi ticis līdz beznosacījuma mīlestībai, lielākoties jau ir par vēlu, viss ir sadedzis…

  • Beznosacíjuma mílestíba víriesa un sievietes attiecíbás ir neiespéjama.labi, kádus 6 meneshus varbút, bet ne visu múzu. vienígá ístá beznosacíjuma mílestíba eksisté mátei uz saviem bérniem…músu mátes mús ráj, ar músu mammaám més strídamies, bet beigu beigás vina tevi mílés tádu káds esi…

    • vispār esmu redzējis, ka mātes arī beigu beigās paģēr šo un to no bērna, it kā bērns būtu parādā. Bet man šķiet, ka laižot pasaulē bērnus, ir jārēķinās, ka bērniem būs pašiem sava dzīve un vecākiem nav morālu tiesību pieprasīt jebko. Bērns ir brīvs darīt tā, kā pats uzskata par pareizu. Un ar vainas sajūtu un vārdiem: Es taču Tevi laidu, pasaulē, audzināju, izskoloju – neko daudz panākt nevarēs. Kā saka – ar varu mīļš nekļūsi :)

pievieno savu komentāru