124-125 jeb dzīve ar šķidrumu

124

Latvijas diena veiksmīgi pagāja un tālāk notika nepatīkamais incidents ar apslimšanu. Kopš senām dienām atceros, ko teica ģimenes ārsts – dzer daudz šķidruma, lai tas sliktums projām iet.Tā paklausot ārstam – leju iekšā visu, kas garšo un kas ir šķidrs. Tādējādi dienas laikā izdodas pārstrādāt ap 5 l dažādu šķidrumu – galvenokārt ingvera tēju, ūdeni, negāzētus dzērienus ar vīnogu garšu un vēl šo un to. Neizbēgami arī jāapmeklē pārstrādes produktu stacija aiz citām durvīm. Un šo visu darot sajutos tik nepatīkami izolēts, ka ne izstāstīt. It kā jau parunāt vari un tā, bet tā sliktā sajūta – svīšana, drudzis, nogurums – dzen izmisumā. Iesnas vienkārši naglo mani pie gultas un pat neļauj kārtīgi izgulēties pāris naktis – tas bija pirms pāris dienām. Paldies visam, bet nakti uz pirmdienu jau esmu izgulējis un laikam pateicoties visam šim, pirmdienas rīts pienāk uz pozitīvākas nots.

Sajuties mazliet labāk, nolemju iziet ārā, kas tomēr galu galā nav labākais. Jo ārā ārdās vējš – vai es neteicu, ka Šanhajā ir iestājies rudens ar lietu un vēju – un tas nav pats labākais, kas var notikt ar tevi, kad vēl neesti īsti vesels. Tā pēc nelielas pastaigas atkal jūtu, ka ir klāt drudzis, svīdums un dusmas uz sevi. It kā jau ir pieredze un zināšanas šajā tēmā, tomēr tomēr tomēr – atkal uzkāpju uz vecā grābekļa. Un tas kaitina pašu. Pēc brīža dusmām esmu jau paguris un aizmiegu. Jo ir kaut kāds mistisks bezspēks. Portams, ka tēja un šķidrumi arī palīdz. Tāpat arī rūpīgu meiteņu no Latvijas speciāli vestās kumelīšu un citas tējas un medus un rūpes – tik ļoti sapratu, ko šādā situācijā nozīmē cilvēcīgs kontakts – ka neesi galīgi aizmirsts – un tas arīdzan pacilā un noskaņo pozitīvi. Kolēģi atnes arī kādu ēdienu, tā ka pamazām atgriežos dzīvē. Īstu draugu iepazīst nelaimē, ja?

Tā nu līdz vakaram ar pārmaiņām esmu gatavs arī laicīgi iemigt. Tas ir pateicoties tam, ka jūtos labāk, kā arī tam, ka gatavojos izbraukt nelielā ceļojumā tepat netālu – pāris stundu attālumā – nomierināties, parunāt ar sevi divatā, salikt visu pa plauktiņiem. Jo pa šo laiku daudz kas ir sakrājies visādās frontēs un pabūt ar sevi mierā un klusumā – divvientulībā – sen nav izdevies. Beidzot jāizmanto iespēja un jādara tas.

Kāpēc tā? EXPO projekts ar visām peripetijām ir pamatīgi nogurdinājis. Ir bijis daudz iedvesmas brīžu, taču darba un cīņas dažādās frontēs šajā tēmā ir bijis nesalīdzināmi vairāk. Varbūt rudens, varbūt vēl kas un tā nu piezogas sajūta par projekta noslēgumu. Un secinājumu izdarīšanu. Par paveikto, par kļūdām, par mācībām, par mērķiem un par nākotni. Jo šajā projektā visa kā ir gana. Un tāpēc – lai paskatītos uz visu ar distanci – gribu to izdarīt vispirms ar sevi. Citā vietā un citā atmosfērā.

Sakravāju somu, sakārtoju istabu, noorganizēju visādas lietas un eju gulēt, lai agri celtos un dotos ceļā. Viens.

125

Tā nu šorīt pamodos jau daudz labākā noskaņojumā – daudz daudz labākā. Patiesībā pat priecīgā, ka dodos ceļā viens, bez steigas un bez konkrētiem laikiem kur un cikos jābūt. Un dodos es uz Honkongu un Macau. Nekad iepriekš tur nebiju bijis. Biju dzirdējis par šīm vietām radikāli atšķirīgus viedokļus – no sajūsmas līdz noliegumam. Acīmredzot kaut kas tur ir. Tāpēc izlēmu pats to visu aplūkot.

Pirmais pārsteigums – pozitīvais – ka kļūdu lidmašīnas biļetē – trūkstošo ciparu pases numurā, SPRING AIRLINES darbinieks atrisina, iečekojot mani bez rindas un ierakstot trūkstošo ciparu ar roku iekāpšanas talonā  - jā, jā  - iekāpšanas talonā ir ierakstīts mans pases numurs. Un tie ir tikai daži brīnumi. Lieki teikt, ka ietaupīju laiku, kuru nu varu veltīt darba lietām. Ir agrs pat pēc Šanhajas laika – 9:00 un varu šo to izdarīt.

Šanhajas lidostas paradokss ir tas, ka par spīti tam, ka ir free wifi – pie tā neizdodas pieslēgties. Šī nav pirmā šāda veida pieredze šeit. Tāpēc daudz nebēdāju, bet daru to, ko var bez tīkla. Tīkls būs vēlāk. Ir interesanta sajūta, jo atkal jāaizpilda imigrācijas kartiņa – jo izbraucu no Ķīnas uz Honkongu, kas ir speciālais administratīvais rajons un tur viss ir savādāk – pat nauda. Pirmo reizi uz naudas zīmes redzu kādas bankas zīmolu – konkrēti – HSBC jeb HongKong Shanghai Bank Corporation zīmols.Piķis in HK!

Tā nu mazliet šņaukājoties, mazliet svīstot – acīmredzot nav vēl viss kārtībā, sēžos lidmašīnā un dodos ceļā. Iemiegu. Atmostos. Paņemu divas grāmatas un sāku pabeigt tās lasīt. Viena ir “Saknes un Pēdas” – Tomass Hillens Ēriksens – karstais sociālantropologs, otra – REWORK – tas tik ir gabaliņš par jauna veida pieeju biznesam. Iedvesmo patiesi! Iesaku katram. Pabeidzu lasīt abas, augstu gaisā, kaut kur virs Ķīnas un nospriedu – ka esmu ar sevi jau nedaudz parunājis un ka gribu šo pieeju dzīvei ieviest savā ikdienā arvien vairāk. Now or never! Punkts. Tiešām iedvesmoja un varbūt ka tieši šādā kombinācijā tā iedvesma bija vēl lielāka. Un bez smiekliem – grāmatas pēdējā lapaspusē kontekstā tika uzdots sakrālais jautājums: Kas Es esmu? Tā lūk. Latviešiem tas viss iegūst citu jēgu, bet manā skatījumā – vairs ne ironisku. Palieku vecāks? Starp citu – neesmu lasījis “Mirkļa tirāniju”, bet sameklēšu. Kas grib padalīties – piesakaties, esmu gatavs paņemt palasīt.

Nu ja. Esmu klāt Hongkongā. Vispār iznāk tā, ka viss ir iekavējies. Bet es nebēdāju, jo – HongKongas lidostā ir free wifi, kas reāli strādā un ir ēstuves – vēl nebiju brokastojis. Ir Eiropas sajūta – kas nav mazsvarīgi. Ir lielāks miers, nav vairs trakā skrējiena. Tā nu maz pamazām sāku jau atkal sajusties kā mājās. Nav īsti steigas, jo neko nokavēt nevar. Tā nu izlemju uzēst. Skatos – ir daudz piedāvājumu. Un ir vista ar sēnēm – kādā no ēstuvēm. Uz milzu plakāta izreklamēta turklāt. Izstāvu super ātro rindu un izrādās ka tieši šodien tā vista nemaz nav pieejama – doh. Nu labi. Blakus ir BurgerKings un ir pulkstens divi un es padodos – Klasiskais Whoppers – uhh cik liels ar lielo kolu un taukainie pirkstiņi jau sit pa taustiņiem – vakar nomazgāju datoru, ja kas :) Lieliski – darbs HK lidostā nestāv uz vietas. Zvani no Skype, epasti un viss, kas pieder pie darba lietām. Tā paiet kāds laiciņš un jūtu, ka vispār esmu jau aizmirsis, ka bija konkrēts laiks norunāts ar Chad, kad viņš mani satiek Macau. Tāpēc diezgan braši dodos uz autobusu – tādu kā lielajās pilsētās – divstāvnieku – hop on hop off, kas mūs vizina un HK centru – Shun Tak piestātni ar kuģīšiem, lai dotos uz Macau.

Autobusā iepazīstos ar vienu vīna un olīveļļu ražotāju no Spānijas, Valensijas, kas atbraucis piedāvāt savu produkciju ķīniešiem – Macau/HK ir viens no dažādu lielu izstāžu norises centriem pasaulē :)  Un izrādās puisis dodas arīdzan uz Macau, tā ka nākamās trīs stundas pavadam kopā – runājot par pieredzēm un lietām pasaulē.

Iesēžamies laivā un rindā blakus sēž kāds vīrs, kurš pēc brīža paliek reāli runīgs. Bet kas mani pārsteidz – TurboJet kuģis un kabīne, kurā apsēžoties, ir jāpiesprādzējas kā lidmašīnā. Nu tik būs!! Tā dodamies ceļā un kā saka – apskatām, kas te notiek starp HK un Makau. Daudz neiznāk apskatīt, jo pēc tam, kad blakus sēdošais vīrs saprot, ka mans sarunu kolēģis ir spānis, izrādās, ka vīrs ir itālis un tā nu aiziet sarunas par dzīvi un darbu. Izrādās – šis vīrs strādā Itālijas konsulātā HK, dzīvojis trīs gadus Afganistānā, māk dari valodu – Afganistānā runātā persiešu valoda – un šobrīd veicina draudzību starp HL un Itāliju. Sarunas bija patiešām interesantas un tās finišēja sarunā par to, vai islāma pasaule sapratīsies ar kristīgo pasauli. Es izvilku “Saknes un pēdas”, abi vīri pierakstīja autoru un solījās izlasīt. Jo pēc būtības runājām par identitātēm. Spānis iedeva arīdzan viena sociālantropologa vārdu un teica, lai palasam. Redz, kāda produktīva diena izvērtās. Tā nemanot jau klāt pulkstens 18:00, esam Macau, apmainamies ar vizītkartēm un mani sagaida Chad.

Kas ir Chad? Amerikānis, kas nav bijis mājās jau gadus 15, strādā Āzijā kopš šiem 15 gadiem savā tēmā, audzina divus brašus 2 un 3 gadus vecus dēlus kopā ar sievu brazīlieti, kas lielāko daļu mūža dzīvojusi Francijā un šeit, Ķīnas dienvidos. Esmu gaidīts – man ir sava istaba un internets. Nu jau pagājušas pāris stundas, kopš es ņemos ar darba lietām un esmu aizmirsis saimniekus. Bet tūlīt pabeigšu šo un došos aprunāties. Nu jā. Tātad Macau – mazā jeb lielā Vegasa – pagājušajā gadā tādiem kazino grandiem kā MGM, Wynns, Venetian un citiem nodrošināja vismaz kādus ienākumus, kamēr īstā Vegasa cieta krīzi.  Lūk. Šī ir spēļu elle. Es šeit esmu tādēļ, ka šeit ir klusāks kā Šanhajā un arī tāpēc, ka šeit mani laipni pieteicās uzņemt Chad. Vakariņas – Chad rokām gatavotas jau vēderā – kopā ar viņa dēliem ēšana bija super jautra, dāvanas no Latvijas paviljona izpakotas un mazajiem razbainiekiem nodotas un šis bloga ieraksts uzrakstīts. Par tālāko tad rīt.

Padod ziņu saviem draugiem:
  • del.icio.us
  • Facebook
  • Google
  • draugiem.lv
  • TwitThis

0 komentārs


  • pievieno savu komentāru

pievieno savu komentāru